SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

CDT komandas stāsts par “Rudens Šļakatām 2009″

To, ka šogad noteikti ir jāpiedalās Arņa Namajuna un draugu rīkotajā 4×4 piedzīvojumu ekspedīcijā es sapratu, tiklīdz izlasīju informāciju par to. Jo īpaši tādēļ, ka šoreiz organizatori bija padomājuši arī par mazajiem pilnpiedziņas auto, tautā zināmiem, kā parketniekiem. Mans Subaru Forester tieši pirms pasākuma tika arī nedaudz paaugstināts un pastiprināts (oriģinālie amortizatori bija jau vairākkārt saliekušies), tāpēc vēl jo vairāk piemērots lai dotos bezceļos.

Pasākuma diena pienāca ātri un agrajā 7. novembra rītā es, Līva, Gatis un Klāvs 3 minūtes pirms plānotā laika uzņēmām virzienu uz Lilasti. Ierodoties tur un noparkojot mašīnu blakus monstriem sajūtas nebija īpaši daudzsološas, ko gan var iesākt nabaga foris; par to ko es lepni dēvēju par virsbūves liftu šeit pat kaķim jāsmejas. Bet kā vienmēr, kas jādara tas jādara un pēc formalitātēm, sapulces (sapulcē pamanām tēlu, kuru iedēvējam par jautājumu vīriņu) un kafijām lecam mašīnā un laižam. Ja nemaldos, pirmo reizi piedalos pasākumā ar kopēju startu, un jāsaka ka nekas briesmīgs tas nav. Neliela drūzmēšanās pie pirmajiem punktiem, protams, neizpaliek, bet vēlāk jau ekipāžas izretojas līdz pat izmisīgai vientulībai nekurienes vidū. Trases sadalītas pēc grūtības zilajās, sarkanajās un melnajās. Parketniekiem izsniegtajās kartēs melnās un uz tām esoši punkti nemaz nav. Tas labi.

Ok, nesteigšos notikumiem pa priekšu. Pirms starta pavīd doma uz 6 punktiem, kuri atrodas no Lilastes uz ZA nemaz nebraukt, jo visus jau tā pat nevarēšot paņemt. Tādējādi varētu nokļūt priekšā baram un lietot ceļus, kamēr tie vēl nav izdangāti. Tomēr prātiņš nāk mājās laicīgi un nolemjam, ka ar laiku redzēsim, ko var un ko nevar paspēt un attiecīgi rīkosimies. Kā pirmo punktu apmeklējam vistuvāko GG10, diemžēl ne pārāk veiksmīgi – mašīnas daudz, cilvēki skraida, neviens neko neatrod. Ok, dodamies tālāk uz nākamo punktu, tikai pa nepareizi izvēlētu ceļu gar pašu ezera krastu, kurš ir pārplūdis un peļķes ļoti dziļas turklāt smirdīgas, šķērsojot divas tādas no līkuma pretīm izlien Arnīša LR Dicovery.Skaidrs, ceļš nav īstais, braucam smirdīgajām peļķēm cauri vēlreiz, pēc tam mēģinām azimutēt cauri izcirtumam, kas arī neizdodas pārāk veiksmīgi. Nolemjam braukt atpakaļ līdz grantenei un pa to apkārt.

Pēc visa šī sāk likties, ka distance forim nebūs gluži piemērota, bet pēc veiksmīgas visu pārējo šī reģiona punktu atrašanas jau braucot pa asfaltu uz Kadagas pusi atvelkam elpu un saprotam, ka nemaz ar tik traki nav. Sekojot maršrutam tālāk aplasām visus punktus gar Lilastes ezeru un Dūņezeru, vietām gan trase mums nebūt nešķiet zila, bet nu ok, ar ieskrējienu un palēcieniem cauri tiekam. Punkts GG5, ar kuru noslēdzas Lilastes reģions, tiek apmeklēts īsi pēc divpadsmitiem. Arī tālāk viss iet kā no rokas, veiksme ir ar mums arī šķērsojot pāris uzrūgušas melnzemes vannas Inčukalna apkārtnē, nedaudz saminstināmies pie TT15, kurš izvietots dīvaina uzpludinājuma pretējā krastā, kamēr es grozos, Klāvs ar Gati novērojuši, kā to šķērso lielie džipi – ūdens priekš mums pa dziļu, tomēr jau braucot prom, pamanām ceļu, pa kuru izdodas veiksmīgi piebraukt arī šim punktam neslapinot sēdekļus. Esam veiksmīgi iepazinušies ar pirmajām sarkanajām trasēm Inčukalna apkārtnē un savākuši visus mums zināmos kontrolpunktus. Vienīgā neveiksme – pie V10 atmuguriski iebraucu kokā, caur aizdubļotajiem logiem nekā neredz un bamperis cūkām.

Nonākam līdz kontrlpunktu trijotnei U10/S5/U15, sākam tos apmeklēt no dienvidiem – sākot ar U10, plānā ledus kārta risēs liecina tikai par vienu – pagaidām šeit neviens vēl nav bijis. Pieveicam daļu no ceļa griežot motoru 1. pazeminātajā robā, atskanot sprādzieniem no izpūtēja uzmetu aci tahometram – bultiņa tirinās pie 7000, sameklēju sausāku vietu un piemetu mierā. Pārējie izkāpj, līdz punktam kādi nepilni 100 metri. Jātiek. Cīnīdamies ar risēm pabraucu punktam garām, tagad vēl jāizmainas ar pretīmnākošo bobiku, kura sugu nepiefiksēju, bet tas atpazīstams pēc dzelteniem aizsargstieņiem, aprunājamies, šie iesaka tālāk nelīst. U10 tiek iemūžināts, un paklausot ieteikumiem uzmanīgi lienu no šīs pekles ārā. Bet tā kā mums ir vēl daudz laika, nolemjam pa apkārtceļu pamēģināt piebraukt vismaz pie S5, tas izdodas un uzmanīgi turpinot sasniedzam arī U15. Saprotamu iemeslu dēļ priecājamies un jūtamies dikti lepni.

Seko pārbrauciens uz Vaļā/Ciet, kas organizatoru dotajā kartē norāda vietu, kur jāatver un jāaizver dzeloņdrāšu žogs lai varētu iekļūt privātā pļavā, kur viss ir sarunāts. Pārbrauciena laikā izkaļam plānu attiecībā uz šodienas speciālo uzdevumu, kurš ir atvērts no diviem – plāns ir vienkāršs – jānokļūst tur pēc iespējas ātrāk, kamēr solītā dubļainā pļava vēl ir izbraucama un kamēr neesam kaut kur norakušies un nokavējuši šo posmu (jāpiebilst, ka norakušies līdz šim neesam). Sākotnējā doma ir braukt uz turieni pa taisno tagad un tūlīt, bet jau pieminētajam Vaļā/Ciet ir jābrauc tieši garām, tā nevar, braucam iekšā un pa ceļam uz SU “Kuzņecova Mauriņš” savācam vēl 5 KP, no kuriem visforšākais – spiedzienu brasls jebšu HM10. Spiedzienu tāpēc, ka upei pietuvojamies diezgan ātri un nebūt to negaidam aiz kalniņa sastapt savā ceļā.

Ierodoties uz Kuzņecova Mauriņu, sagadīšanās pēc tieši piebrauc arī organizatori, vaicā, vai mēs gribot iziet trasi ar kājām. Īpaši nevilcinoties atbildam, ka nevēlamies gan, kurš tad grib ar kājām staigāt… 3, 2, 1 aiziet! Trasē nebija laika apspriest Kuzņecova mauriņkopības prasmes, bet mašīnas lekšana pa sasalušo augsni, kuras virsma visgludākā bija tur, kur to izrakņājušas cūkas, liecināja, ka viņam citas lietas dzīvē ir svarīgākas. Trases pašās beigās vēl tajā bija ielīgojies monstergolfs, kurā sēdošie ļaudis pēcāk bija manāmi aizvainoti, ka esam atļāvušies uz viņiem taurēt. Dotajā 5 minūšu kontrollaikā iekļāvāmies, nobraucot trasi 159 sekundēs, kādas 5 zaudējām dēļ lielā lēnā monstra :)

Kā vēlāk izrādījās – mūsu stratēģija bijusi pagalam veiksmīga, jo mēs bijām vieni no trim, kas trasi nobrauca iekļaujoties kontrollaikā, kā arī drīz pēc tam ceļā uz S15 beidzot arī norakāmies, kādas 30 minūtes pastrādājām ar savilcējštropēm, līdz beidzot aiz krūmiem ierūcās motors – vīri ar balto Nissan King Cab mūs izvinčoja no māliem un mēs devāmies prom – S15 iekļūst nepaņemto punktu sarakstā kā otrais. Ceļā uz kādu no Nītaures apkārtnes punktiem no krūmiem izlīdis nolūzušas egles galotnes stumbenis noslauka forim no jumta papildlukturus. Veiksmīgi, jo stiprinājumi nav salūzuši, bet tikai aizlidojuši pa gaisu, visu sastutējam atpakaļ un viss darbojas.

Mežā ir krēsla, pretīm brauc daudz dalībnieku, daži arī bez nekādām gaismām. Nav ilgi jāmeklē arī trešais nepaņemtais punkts – pieļauju, ka UU15 nepaņēma neviens, jo uz ceļa nokritušās resnās egles zāģēšana aizņemtu pārāk ilgu laiku arī ar labu motorzāģi, tā kā manējais nebūt tāds nav, nemaz nesāku ākstīties. Protams, mēģinājām piebraukt no pretējās puses, bet kamēr zāģēju tur nokritušo ne tik resno koku Gatis gāja izlūkot, kas tālāk darās un ziņoja, ka koku netrūkstot. Ar tik neasu zāģa ķēdi tur nav ko līst, turklāt te pat aiz žoga trako tuvējo māju suns, nolemjam ilgāk nekaitināt saimniekus un tinamies. Arā kļuvis pilnīgi tumšs.

Šodienas maršrutā palikuši vairs tikai 5 punkti un laiks vēl aizvien ir pietiekoši. Braucam uz E10, lēnāk nekā mēs gribētu, bet neko darīt – pa priekšu brauc citas mašīnas un tās arī diktē ātrumu. Tieši pirms mums braucošais sarkanais Jeep Wrangler pabrauc punktam garām, mēs gan to iemūžinām, tālāk vēl viens punkts – B15, Wranglers apstājies pie šaubīgas vietas, saka ka tur nebraukšot, mēs novērtējam, ka slikti jau ir bet pa vienu pusi varētu mēģināt. Stāvam aiz Wranglera, domājam kā lai samainas, bet tad viņi sadomā ka brauks un aizbrauc. No zampas uz brīdi pavīd pāris nopietni baļķi, eju vēlreiz skatīties – tagad ir skaidrs, ka baļķos testies mums nevajag un B15 nokļūst neatrasto punktu sarakstā kā ceturtais un pēdējais. Apgriezties nevar, jābrauc kādi 100m atmuguriski mēģinot neiekrist risēs. Ar kādu 7 reizi tas izdodas. Tumsā viss ir daudz grūtāk.

Pēc MM10 apmeklēšanas piestājam uz pīppauzi, tikmēr pie mums atnāk galīgi nošņurcis šunelis. Sākumā nodomāju, ka no tuvējām mājām, bet šunelis izskatās pēc medību šuneļa, uz kakla siksnas telefons, Klāvs sazvana saimnieku un noskaidro, ka šunelis ir pazudis gan. Sarunājam satikties Katrīnas (ciematiņš ar 10 mājām) pašā centrā, kā arī notiek un apmaiņā pret šuneli iegūstam svaigi nomedītā aļņa gluži labu gabalu.

Riko

Labs darbiņš, kas padarīts, vēl tik divi kontrolpunkti jāatrod. Uz tiem braucot sastrēgumi jau ir nopietnāki, bet ceļi izbraucami viegli, līdz ar to punkti tiek safočēti bez problēmām. Ierodamies viesnīcā ~20 minūtes pirms kontrollaika beigām.

Par pirmo ekspedīcijas dienu gandarījums ir milzīgs, jo tiešām izdarījām visu, ko varējām izdarīt! Nedaudz žēl mašīnas, bet tā kā nekas traks vēl nav diagnosticēts, tad žēlumam ir tikai aizdomu pamats, ņemot vērā cik reižu tika līdz galam izsisti priekšas amortizatori un cik reižu spēcīgi atsista mašīnas apakša, ir iekšējs nemiers.  Pirmās dienas bojājumu kontā ir samīcīts aizmugures bamperis, nonestie lukturi ar kuriem saskrāpēts jumts, pazaudēti dekoratīvie elementi no priekšas bampera un nolauzts jau vienreiz nolauztais un salīmētais spogulis. Ak jā, arī bagažnieka atslēgas cilpa neizturēja un beidzot nolūza, tāpēc tas aizsiets ar štropi.

Viesnīcas restorānā baro labi, bet dārgi, un īsti nav pat spēka ēst. Nedaudz atguvušies dodamies uz savu īsto viesnīcu – Arodskolas kojām, kur par Ls 4,15 no cilvēka var pārlaist nakti.

Numuriņš

Gultas cietības pakāpe līdzinās grīdai, bet koju atmosfēra dod augsni ņirgšanai uz pāris stundām. Ik pa brīdim aiz durvīm auro komendante, kas nevar piespiest audzēkņus lasīties pa savām istabām. Mēs izmalkojam vienu viltoto Martini uz visiem, pāršķirstām bibliotēkā iegrābtos preses izdevumus un ap vienpadsmitiem dodamies pie miera, spēku izsīkums ir diezgan manāms, bet tas nebūt nav nepatīkams.

Pa nakti ir sakritis papildus sniegs, tas nav uz labu, bet kopumā rīts ir mierīgs un bez aizgulēšanās. Galvenajā viesnīcā esam laicīgi, iedzeram kafiju un uzēdam maizītes. Šodien uzdevums atšķirīgs – trases krāsa nav norādīta, bet katram kontrolpunktam dota grūtības pakāpe. Turklāt katrā kontrolpunktā jānofotogrāfē tieši tāda bilde, kā organizatoru izdalītajās lapās. Uzreiz izsvītrojam punktus ar vērtību 8 un vairāk, pārējiem vismaz mēģināsim piekļūt.

Gatavi startēt?

Lai arī kontrolpunkta, kurš atrodas pilnīgi pretējā virzienā nekā pārējie, apmeklēšana šoreiz bija stratēģiska kļūda, toties kas par punktu! Vējdzirnavas, piesnigusī ainava un ceļš pa kuru vēl neviens nebija braucis – vienkārši ļoti skaisti.

Sniegs

Tālāk ceļš ved uz Mazozolu pagastu un nākamais KP atrodas uz Vedzes 4×4 takas, kura vasarā tika izbraukta, tagad sniegs un lapas traucē, kalnā netiekam. No tā top skaidrs, ka arī gŗūtības vērtējums 7 nav domāts mums. Laiks negaida un šodien tā ir divreiz mazāk, bet kontrolpunktu tikai nedaudz mazāk. Pēc KP4 apmeklējuma, kur arī veiksmīgi iesēžamies uz kārtējo pusstundu ir skaidrs viens – punktu pietiks, tāpēc noignorējam visus punktus Zaubes un Mazozolu apkārtnē un dodamies Mālpils virzienā, kā liecina vakardienas pieredze – tuvāk Rīgai bezceļš ir vieglāks :)

KP4

KP4

Tādu kontrolpunktu apmeklēšana ar kuriem kopā nav jāfotografē auto ir ierastāka no citiem pasākumiem un iet no rokas. Mālpils apkārtnē arī šis tas ir zināms, piemēram sarkano ķieģeļu māja, zināma arī kā ALFA. Jo vairāk tuvojamies Rīgai, jo vietas pazīstamākas. Brasls pie Ropažiem gan bija nepazīstams un acis darba izbijās, tā kā nevarējām saprast, kur pretējā pusē ir jātrāpa, griezām riņķī un braucām apkārt.

Atgriešanās no brasla caur plančku, no kuras pirms tam izvilkām metāla mucu.

Ieskatāmies ceļa galā, kurš ved zem elektrolīnijas uz kārtējo KP. Atkal nepiemērots braukšanai, bet tā kā mašīnu bildē nevajag un jāveic tikai 400m tad iebakstam punktu magelānā un ejam. Ejot ir laiks padomāt un šodiena atšķirībā no vakardienas šķiet diezgan liela neveiksme. Daudzas “piebraukšanas paskatīties vai nevar piebraukt” ir beigušās ar aplauzienu, žēl, vēl jo vairāk tāpēc, ka vakar tik labi gāja.

K2x4

Brasls pie Bagumiem ticis šķērsots vairākkārt, tiesa gan – vasarā, tagad līmenis bija tāds, ka foris pat tika nedaudz panests pa straumi. Tas arī dziļākais ūdens, kādā pamanījāmies iebraukt.

Laika atlicis pavisam maz, mazāk kā divas stundas, atlikušie kontrolpunkti tiek ņemti lielā steigā, pie KP 29 braucot kalnā bīstami uzkāpj motora temperatūra, vēl viens iemesls stresot. Ar visu laika trūkumu pie karjera poligonā nonākam ar 20 minūšu rezervi, tātad izlaisto punktu pie Skuķīšu HES tomēr vajadzēja paņemt.

Vēl jau ir visas iespējas izgāzties kā veciem žogiem – triāls karjerā. Kamēr gaidām savu kārtu noskatāmies kā citi to dara. Kamēr Fiat Panda trasi izbrauc bez problēmām, dažiem stipri lielākiem auto problēmas netrūkst. Es gaidu un nevaru saprast, kā būs, irdeno smilšu braukšana nepatīk. Kontrollaiks tās pašas 5 minūtes, ar ko ir pilnīgi jāpietiek, komandas dalībnieki izvietoti iespējami grūtākajās vietās, kur vajadzētu piestumt, mašīnā esmu viens, izsēdināts ir pat alnis. Visu apli nobraucu ar pirmo pazemināto, finišā saka 47 sekundes, neticami, man pašam laiks vilkās vismaz divreiz ilgāk.

Karjers

Rezultāti bija pārsteigums mums pašiem – 1. dienā gan orientēšanās zonā gan pļavas aplī esam apsteiguši visus savus “klasesbiedrus”, ja par orientēšanās zonu tas neizbrīna, jo tur tiešām tika izdarīti 95% no iespējamā tad rezultāts pļavā gan pārsteidz! 2. dienā – ar vēl 3 ekipāžām dalīta 1. vieta orientēšanās zonā un ar vēl vienu ekipāžu dalīta 3. vieta triālā. Nebūt ne slikti, ņemot vērā, ka mūsuprāt 2. dienas orientēšanās zonā mums ne pārāk veicās. Gala beigās CDT – 1. vieta Šļakatnieku klasē.

Liels paldies organizatoriem par izcilām vietām un spēju noturēt dalībniekos azartu 2 dienu garumā. Izcils brīvdienu izbraukums ar patīkamu nervu bendēšanu :)

Paldies komandai – Līvai (navigācija), Klāvam un Gatim (fotogrāfi)! Un mašīnai par nesalūšanu – pēc pasākuma inspicējot apakšu tika konstatēts, ka jāmaina kardāns, bet tas no vecuma. Atskaitot bukti bākā, nekas ievērojams vairāk nav noticis.

Nobeiguma foto uz ģipša zivju fona

Pārpublicēts no http://cdtlapsa.wordpress.com/

6 comments to CDT komandas stāsts par “Rudens Šļakatām 2009″

  • Foršs raksts! Izklausās ka pasākums izdevies! Apsveicu ar iegūto vietu!

  • ANDERS

    Super raksts, kas atspoguļo visu gonku…
    Labais par UU15 🙂
    mēs arī braucām no otras puses, redzējām sazāģēto koku (Žēl, ka otru pusi līdz galam nenozāģējāt), bet nu punktu panēmām pārbraucot pāri kādiem 3-4 nogāztiem kokiem un meklējot ceļu pa mežu, bez tā visa klausieties suņu rejās… principā UU15 bija mūsu trofejas punkts, jo pēc laika spriežot, to bez mums neviens nepaspēja panemt… nu un mums jau arī citas klases auto ir…

    AC,
    ANDERS
    PAJERO

  • Tuttii

    H20 punkts arī bija interesants priekš tā saucamajiem “mazajiem”. Foresterīts arī nesās pa mežu savi nežēlodams…atsperes vien locījās 🙂 Ehhh, tagad jaunas dubļu šļakatas priekšā!!!

  • Nez, H20 šķita viegls, vēl nobrīnījāmies, ko tik vērtīgs, pieļauju, ka “vērtība” bija atrodama braucot no H15 pa taisno, bet tā kā organizatoru treks gāja apkārt, tad nospriedām, ka ne jau velti un tā arī braucām.

  • forsi labi ko es to atradu

Leave a Reply