SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (1.daļa)

Autors ZOZO
Foto J. Ofčiņņikovs

image0012004 g. sākumā uzzināju, ka KNTKA (Krievijas Nacionālā Trofi Klubu Asociācija) aicina 4×4 braucējus piedalīties starptautiskā Trans aziātiskā auto ekspedīcijā, kura veltīta krievu domātāja, gleznotāja un ceļotāja N.K. Rēriha transhimalaju ceļojuma 80 gadei un FIA (starptautiskā automobiļu federācija) 100 gadiem. Ekspedīcijas maršrutā iekļauti Altaja kalni Krievijā un Mongolijā, Himalaji, Takla-Makan, Kuaņ Luņ Ķīnā. Uzreiz bija skaidrs, ka pilnu maršrutu, kurš ilgs 75 dienas un būs 30000 km garš nevarēšu atļauties, tāpēc ar domubiedriem nolēmām ņemt dalību tikai Krievijas Altaja posmā, bet labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā pieķert arī Mongolijas etapu.

Ekspedīcijas sagatavošanas posmā tika meklēti sponsori, kārtoti administratīvie jautājumi un pilnveidota tehnika. No lielā iespējamo pretendentu pulka dažādu iemeslu dēļ palikām trīs dalībnieki, visi ar lielāku vai mazāku bez ceļu braukšanas pieredzi: Ģirts Pakulis – 4×4 sacīkšu direktors, Atis Balodis – Off – road filmu veidotājs un es ZOZO- Vientuļo Vilku kluba prezidents ar savu veco kara zirgu TOYOTA LAND CRUISER 75

ar kuru kopā pabūts vairākos tālbraucienos. Visur braucēja teicamu sagatavošanu šai ekstremālā auto tūrisma ekspedīcijai veica Salaspils Džipu Darbnīcas pieredzējušie meistari. Lielu palīdzību sniedza ģenerālsponsors Parex banka, arī klubs Mazozoli nāca pretim un pazīstamā starptautisko ralliju-reidu ekipāža M. Saukāns un D.Zariņš pēdējā brīdī sniedza palīdzību, kad daži sponsori, kā jau tas nereti gadās, atteica savus solījumus, ļāva tomēr mums doties tālajā ceļā.

Un tā, 10.08.2004.g. rītā es ar Ģirtu startējam no Rīgas centra, Salaspilī šķiramies no pavadītājiem, Ikšķilē paņemam Ati, Ogrē iepērkamies sākuma posmam un tā dodamies Lielajā nezināmajā ceļojumā. Laiks brīnišķīgs, auto ripo un pēcpusdienā jau esam Terhovas robežpunktā. Sakarā ar maiņu krievu pusē neko ātri procedūras neiet, bet 4,5 stundās esam Krievijā uz Volokolamskas šosejas, kura tāpat kā agrāk ir stipri izdauzīta. Trase tagad saucās Baltija, uzcelti vairāki lieli moderni benzīntanki, ēstuves un apsargājamas stāvvietas naktsguļai. Sapildām abas bākas ar dīzeli par sen aizmirstu cenu – 20 sant. litrā. Pa nakti braucam cik ilgi varam, bet ap 2 miegs visiem uznāk vienlaikus un pie stāvvietas sargu būdas mašīnā paguļam līdz rīta gaismai. Rīts nedaudz apmācies, bet pamazam noskaidrojas un Maskavas apg. robeža mūs sagaida ar saulīti. Ceļa segums strauji uzlabojas, braukt prieks, interesanti, ka posteņu miliči tikai noskatās, bet neaptur, arī mēs noskatāmies, taču ne uz miličiem, bet viņu ekspozīciju – avārijās briesmīgi sasistajiem autiņiem, kuri pamācoši izlikti apskatei, lai ceļu dulburi nāktu pie prāta. Satiksme kļūst arvien intensīvāka un ātrāka, labi, ka satikšanās ar San Saniču Trušņikovu – KNTKA prezidentu mums nolikta pie Maskavas loka ceļa. Par satiksmi uz tā var teikt īsi: kurš krievs nemīl ātru braukšanu, kustība 5 rindās, apmēram ap 100 km/h, bet arī starp tiem ir lidotāji, viens ar jaunu KAMAZ pašizkrāvēju apdzen visus pa kreiso rindu un kad tā sāk palikt lēnāka metās cauri visām joslām uz labo, no kuras pārbiedējis citus satiksmes dalībniekus nenometot gāzi aiztraucas tālēs zilajās. San Saničs man pazīstams no Māsterralija 2002 laikiem, atbrauc pēc mums ar apgreidotu LR Defender 110 un ved uz savu pilsētu zīmīgā vārdā Černogolovka, kuras offkluba prezidents, protams, ir viņš pats. Gatavošanās ekspedīcijai notiek ļoti aktīvi-radisti gādā par sakariem, mākslinieki līmē reklāmas, dalībnieki un draugi pako mantas, tās tiek liktas iekšā un vilktas ārā, vārdu sakot-rodas iespaids, ka viss kārtīgi notiek. Plānots, ka ja ne vakarā, tad jau nu pa nakti gan noteikti būtu jāizbrauc, lai netiktu lielajos transporta plūdos uz maģistrāles M7 Volga. Bet sakarā ar to, ka ekspedīcijas divi pārējie dalībnieki – Juris Offčiņņikoffs tikai vakarā izbraucis no Pēterburgas, bet advokāts Sergejs Ļiņkoffs vēl kaut kur tiesājas, izskatās, ka izbraukšana kavēsies. Te nu mēs nonākam pie atziņas kādā ekskluzīvā kompānijā esam uzaicināti. Bez pieminētā San Saniča, Juris Offčiņņikoffs ir visiem trofistiem labi zināmais Lādogu rīkotājs un St. Pēterburgas 4×4 kluba vadonis, bet Sergejs Ļiņkoffs, ne tikai starptautiska līmeņa advokāts, pazīstamās RR komandas Red Racing Group īpašnieks un pilots, kurš piedalījies nevienā vien PK posmā, bet arī, viens no visas Krievijas 4×4 vadoņiem. Tā kā kompānija maza, bet nopietna, tad atbildība mums milzīga. Vakaru „notusējam” pie San Saniča dzīvoklī skatoties off video un pļāpājot ar interesantiem, inteliģentiem krievu cilvēkiem, kuri neaizmirst mūs uzmundrināt ar optimistiskiem stāstiņiem par Altaja lāču, vilku un citu lēnprātīgo dzīvnieciņu miermīlīgo dabu. Kad nogurums ņem virsroku ejam gulēt, puiši dzīvoklī, es mašīnā. No šīs nakts līdz ekspedīcijas beigām tā kļūst par obligātu praksi – kāds no mums  guļ autiņā sargājot dārgo aparatūru.

12.08. abi pārējie dalībnieki klāt gan un nu varētu startēt, bet krievi atzinīgi novērtējuši mūsu mašīnas bagāžas nodaļas milzīgo kubatūru palūdz paņemt daļu viņu mantām pie mums, mēs arī būdami „horšije rebjata” palīdzību neatsakām un kraujam vezumā tik iekšā. Līstot lietum ap 10 startējam no Černogolovkas, virzienā uz Ņižņij  Novgorodu un uzreiz kļūst skaidrs, ka esam iekļuvuši pašā intensīvākajā maģistrāles Volga plūsmā, tā arī diena paiet laužoties caur milzu satiksmes straumi. Daudzi ceļa remonti palēnina gaitu un rada neērtības, bet redzot ar kādu vērienu un kvalitāti tiek veikti darbi, pārņem cieņa pret Lielo kaimiņu. Nemanot pienāk nakts un pirmā nopietnā tikšanās ar ceļu miličiem, par cik visas četras mašīnas uztur kolonnā tempu ap 100 -110 km/h, iznāk pagaras apdzīšanas, kuru laikā arī tiek šķērsota nepārtrauktā līnija, neskatoties uz San Saniča runas dāvanām un pavadošo dokumentu kalniem kopsummā nākas šķirties no 1000rbļ.-t.i. 20ls, t.i. 4maš.x 5ls- pazīstama takse, vai ne? Tā braucot atkal pret rīta pusi, krievu dalībniekiem piezogas nogurums un pie Kazaņas līdz rīta gaismai paguļam. Mums šie atpūtas brīži it kā nebūtu aktuāli, jo autiņā ir arī viena guļvieta un mēs varētu braukt nonstopā, ko mājupceļā arī veiksmīgi darījām, taču ja braucam kopā ekspedīcijā, tad arī kopā jāturas. Nu sīkāk par pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem: ar komandoru, San Saniču kopā LRD 110 brauc viņa meita Anastasija, kas ir žurnāla „4×4 Polnij privod” korespondente un ekspedīcijas atbildīgā par interneta sakariem, kā arī ekspedīcijas video operators un fotogrāfs Sergejs Belostockis no Pēterburgas. Ar S. Ļiņkovu kopā TLC 80 – 4,2TD brauc viņa kolēģe Irina Kazanceva. Jurim viņa TLC 80 – 4,2D līdzi brauc Nataša, Daša un Ņikita.

Agrā rītā šķērsojam Kuibiševas ūdenskrātuvi, laiks saulains, ātri 280 km līdz Naberežnije Čelni un pārbraukuši Kamu esam Tatārijā. Pārsteidz negaidīti sakoptā ainava – visi lauki apstrādāti, šosejas samērā labā stāvoklī, ritmiski šūpojas naftas pumpji. M7 ceļš līdz Ufai slēgts, tādēļ caur mazpilsētām, kas tādi lieli ciemi vien ir dodamies Dienvidu virzienā uz maģistrāli M5 Ural. Apvidus paliek pauguraināks tādēļ arī kāpumos veidojas smagi krauto Kamazu rindas, kuras ļoti bremzē satiksmi. Pret kalnu apdzīt diezgan bīstami, un iebraucot Baškīrijā dramatiski pieaug ceļu miliču daudzums. Neskatoties uz to trakie vietējie velk tā, it kā rīt būtu pasaules gals, un daži arī uzraujas – cits uz miličiem, citam skaists piemineklis ceļa malā, tādus visā trasē par nožēlu sastapām diezgan daudz. Par cik mums bija labi radio sakari starp mašīnām braukt bija vieglāk, jo kolēģi visu laiku informēja cits citu par apdzīšanas iespējām un miliču aktivitātēm. Pārsvarā ceļu nomales sasniedza pat 3m platumu, un pret kalnu velkošos smagos, izmantojot mūsu mašīnu iespējas, apdzinām pa tām. Komandora auto visu laiku mokās ar elektrības un bremžu problēmām. Ufai pabraucam garām, nenometot ātrumu, ceram šķērsot Urālus un līdz naktij būt Čeļjabinskā, bet labā feja nolēma atgādināt par sevi 100 km pirms iebraukšanas kalnos – Jura TLC noķīlē priekšējā riteņa rumba. Kādas trīs stundas paiet nosakot diagnozi un meklējot risinājumu. Tā kā, pa kalniem esmu braucis samērā maz, ar vaļā muti klausos vietējā šoferīša šausmu stāstus par Urālu kalnu briesmām. Pa to laiku pieņemts lēmums- jāsauc evakuators un jāved Jura auto uz Čeļabinsku ārstēt. Kamēr pārējie gaidīs palīdzību mēs nolemjam braukt uz priekšu vienatnē, lai nebūtu tā jāskrien un ja kalnos ar kāds pušieris gadītos, kauns vismaz nebūtu publisks. Tikuši Urālu grēdas pakājē pārsteigti saprotam, ka tas velns nemaz nav tik melns kā to mālē. Nākas gan likt motoram tā krietnāk pastrādāt gan kāpumos, gan kritumos, bet visumā nekā no gaidītajām grūtībām nav. Vakara tumsā pat nepamanām, ka esam iebraukuši Āzijā un ap 2 naktī esam pie Čeļabinskas robežas, kur kā jau Krievijā nākas iet un reģistrēties milicijas postenī. Paņēmis pasītes arī rāmi teku uz būdiņu kur padevīgi iesniedzu minētos dokumentus milicijas kapteinim, kurš brīdi pastudējis manu zili vākoto sūrā balsī paziņo, ka tā nav derīga. Izrādās, ka lieta nopietna, ko viņš jau gandrīz priecīgs steidz man pavēstīt – arī pārējās divas pases ir nederīgas, uz ko attiecīgi sāk reaģēt līdz tam stūrī mierīgi snauduļojošie automātiem bruņotie miliči, acīmredzot cerot, ka varēs norakstīt kādu kasti ar patronām. Izrādās, ka mums nav ierakstīti tēvu vārdi, kas krievam loģiski liekas nopietns pārkāpums. Nācās vien ziņot, ka esam Janoviči, Petroviči un Augustoviči, ko viņš arī savā kantora grāmatā kārtīgi iereģistrēja un laipni atļāva iebraukt pilsētā. Līdz ar to TERRATRIP rāda, ka no Rīgas nobraukti 2885 km. Tūlīt parādās arī sagaidītāji – Žeņa Šatalovs ar kundzi un pavada mūs uz centrālo pilsētas viesnīcu, kur viss izskatās un notiek kā vecajos, labajos laikos. Noīrējām divvietīgu numuriņu par 1800 rbļ. ar brokastīm. Istabiņa pirms sabrukšanas stāvoklī tomēr nevar mūs nobaidīt un apkopuši sevi pēc garā pārbrauciena cieši iemiegam. Atis guļ Toyotā un sargā mantas un mašīnu. Ap 5 no rīta viņu pamodina iedzērušu jauniešu bariņš, kurš šūpo vāģīti un brīnās, ka tam nekauc signalizācija. Liels ir viņu pārsteigums kad Atis pamostas un paziņo viņiem, ka signalizācija ir viņa persona. No rīta aizbraucu netālajā „automoikā” uzfrišināt autiņu, tas notiek ātri un diezgan kvalitatīvi par 199 rbļ. Bufetē satiekam komandoru, kurš izsniedz ekipējumu ar ekspedīcijas simboliku un iepazīstina ar dienas plānu. Protams, pēc tā nekas nenotiek un preses konference krietni novēlojas, bet tas nespēj aizēnot prieku par publikas attieksmi pret mums – mūsu auto vienīgais ir tīrs un kārtīgs, dzirdami patīkami teksti par tēmu: „nu eta že pribaltika”. Mūsu TLC kā pats fotogēniskākais tiek novietots priekšplānā un līdz ar to varam justies apmierināti, mūsu sponsoriem publicitāte ir garantēta. Piedalās necerēti daudz masu informācijas līdzekļu pārstāvju un ar runas dāvanām apveltītajiem ekspedīcijas dalībniekiem rodas laba iespēja ar tām paspīdēt. Tā tas iet kādu 1,5 stundas, tad vēl fotografēšanās, neformāla, draudzīga, papļāpāšana ar zinātkāro publiku un nu varētu doties ceļā, bet ne te tev nu bija – izrādās, kolēģu mašīnas vēl nav saremontētas un būs vien jāpavada vēl viena diena Rietumsibīrijas mašīnbūves giganta monstrozajā viesnīcā. Apmeklējam pilsētas centru, tas tiek intensīvi būvēts un remontēts. Atrodam augsta līmeņa krodziņu holandiešu stilā un tur uz labu laiciņu nogruntējamies pie gardiem alus kausiem. Tad vēl paklīstam šur tur, paskatāmies Olimpiādi un ejam čučēt kur nu kurš. 15. augusta rītā mostamies ar domu beidzot braukt tālāk mistiskās Šambalas virzienā. Diemžēl San Saničam un Sergej Sergejičam auto visu nakti remontēti un tāpēc šiem jāguļ, bet laimīgā kārtā mēs kopā ar Off Juri dabonam atļauju startēt ātrāk, saka brauciet vien, tāpat jau mēs jūs panāksim, nu un mēs arī braucam. Protams, no lielās Krievu pilsētas izrauties nav nemaz tik viegli, jo ceļa norāžu praktiski nav, bet pateicoties Jura milzu optimismam un pieredzei pamaldījušies ap plkst 12 tiekam ārā no milzīgo rūpnīcu haosa un uzņemam kursu uz Novosibirsku. Laiks apmācies, brīžam līņā, bet vēlāk aizvien pārliecinošāk sevi piesaka saule un izveidojas jauka diena ar +23 gr/C. Ainava, ļoti vienmuļi līdzena. Ceļš kā jau Krievijā – brīžiem slikts, brīžiem pavisam slikts. Pabraukuši garam Kurganai sajūtam tuvās Kazahijas stepju karsto elpu un Rīgā svaigi uzpildītais kondicionieris strādā bez pārtraukuma līdz vakaram. Sakarā ar to, ka arī Kazahija tomēr ir neatkarīga valsts ar robežu, muitu un ar visu no tā izrietošām sekām, tagad lai nokļūtu līdz Omskai jāmet milzu līkums pa Tjumeņas apgabalu caur Išimu. Īsto pagriezienu neievērojam un pēc 20 km parādās aina, kura ļoti līdzinās drūmam robežpunktam. Ģirts dodas noskaidrot apstākļus, bet ļoti ātri teciņiem atgriežas un dod komandu laisties ļoti žigli prom, ko nekavējoties arī izpildu, jo no ēku puses kunga prātā kārtodami Kalašus tenterē noputējuši sazin emadkāda dienesta sargi. Īstajā krustojumā mūs mierīgi sagaida Juris, kurš ir prognozējis šo mūsu nomaldīšanos un tālāk atkal braucam kopā. Jaunais ceļš līdz Išimai brīžiem ir neaprakstāmi drausmīgs tieši ar to, ka ik pa brīdim daudz, maz labais asfalts pāriet īstos bez ceļa posmos ar šausminošām bedrēm. Pamazām satumst un Omskai cauri izlidojam pa nakti. Ap plkst. 3, Juris ierosina pagulēt, braucam nost no ceļa, uz lauka un aizmiegam.

image004

.No rīta pamostos un pa logu ieraugu blakus liftētu NISSAN PATROL ar poļu ekipāžu, kura divus mēnešus ceļojusi pa Mongoliju un Ķīnu meklējot pēdas senai Benedikta Polaka ekspedīcijai, kas tur, savukārt, meklējusi Zīda ceļu vēl pirms Marko Polo. Poļi sākuši ar 3 a/m, viena sasista vēl turpceļā, otra pazudusi Gobi tuksnesī, šie brauc ar cerību satikt biedrus Varšavā. Patrolā nav ne rācijas, ne GPS, lāgas lūzušas daudzas reizes, to vietā ieliktas vienkāršas dzelzs plāksnes. Vīri nepārtraukti smēķē papirosus un izskatās stipri nervozi. Līdzi ved savāktu herbāriju, kur goda vietā marihuānas lapiņa. Ilgi un saraustīti stāsta par grūtajiem ceļa apstākļiem, brīdināja, ka Altajā pa naktīm -5 gr/C. Pa samērā labu, gandrīz absolūti taisnu Sibīrijas purvu ieskautu ceļu rullējam līdz Novosibirskai, kur nokļūstam ap plkst. 16. Te nu jāpiezīmē, ka esam pārvarējuši jau 4 laika joslas, tāpēc arī īsti nesaprotam kāds ir reālais laiks. No Rīgas esam nobraukuši jau 4566 km. Viesojamies pie radioģēnija Jura Zarubas, Starptautiskā radioamatieru-ceļotāju kluba 1 viceprezidenta, 72 polāro un salu ekspedīciju dalībnieka, kurš tālāko ceļu būs ekspedīcijas galvenais radiosakaru nodrošinātājs. Kamēr ierodas pārējās 2 ekipāžas ir mazliet laika kārtīgi nomazgāties un iepirkt pārtiku tālākajam ceļam. Vakarā ekspedīcija atkal sadalās- mēs ar San Saniču dodamies uz Barnaulu sagaidīt vēl 2 dalībniekus, kuri atlidos ar lidmašīnu, bet Ļiņkova un Ofčiņņikova komandas paliek Novosibirskā pa nakti. Šķērsojot Altaja novada robežu pārstāj strādāt TERRATRIP un nu nāksies pasvīst lai noteiktu pareizo dienas nobraukumu pēc GPS un spidometra. Barnaulā nakšņojam pārsteidzoši labā lidostas viesnīcas numurā. Diemžēl agri jāceļas, jo jābūt Bijskā uz preses konferenci. No Barnaulas mūsu mašīnā uz 3 dienām ienāk ļoti interesants cilvēks- Ļevs Iļjičs Veismans, Krievijas dzīvās dabas labākais fotogrāfs, kura darbi tiek publicēti pat National Geographic. Ļevs Iļjičs pēc izglītības ģeologs, izstaigājis krustam, šķērsām visu Sibīriju, viņa personā mēs ieguvām lielisku gidu ar enciklopēdiskām un praktiskām zināšanām arī par Altaju, kur viņš jau bijis vairākkārt. Laiks karsts, braucam pietiekoši ātri un garākos kāpumos dzinēja temperatūra sāk celties, nākas slēgt ārā kondicionieri un zaudēt komfortablo mikroklimatu.

Bijskā apciemojam mūsu Ukokas pavadoņa Maksima Zazajeva māju, viņš pats gan ir kalnos ar Ukraiņu ceļotājiem. Ilgu laiku nonīkstam preses konferences gaidās, bez kuras mūs tālāk nelaiž. Atkal tiek noprecizēti un koriģēti maršruti un dienas beigās izbraucam Gornoaltaiskas, kura ir Altaja Republikas galvaspilsēta virzienā. Ceļš vijās gar Katuņas krastiem, bet satiksme tik noslogota, ka pie stūres dabas jaukumus novērtēt īsti nespēju. Gadās arī pirmā problēma mums – atskrūvējās kreisā pakaļējā riteņa skrūves, ko gan laikus pamanām un novēršam, tā izbēgot iespējamām katastrofālām sekām. Satiekam arvien vairāk pilnpiedziņas mašīnas. Šoseja M52 , jeb kā to sauc Čujas trakts, pamazam  palēnam kāpj augšup, pie Gornoaltaiskas apkārtējās virsotnes sasniedz jau 1000 m.v.j.l. Pie Ustj Semas šopings šaubīgā bodītē, produkti izskatās stipri pārdzīvojuši pēdējās realizācijas termiņus, tāpēc pērkam tikai stikla desas. Turpat arī šķērsojam Katuņu un tumsai iestājoties pa Seminskas grēdu dodamies tālāk iekšā Altajā. Lai arī asfalta kvalitāte laba, tomēr nepārtrauktie asie un nepārskatāmie pagriezieni, straujie kāpumi un kritumi liek man stūrēt autiņu ar pilnu slodzi, arī dzinējam un kārbai ir ko turēt, jo kolēģi ar turbo dīzeļiem ir  dinamiskāki, arī nekādas nopietnas kalnu braukšanas prakses man izņemot Urālus  un Ziemeļnorvēģiju  vēl nav. Pa ceļam pretim brauc HUMMER2 kortežs ar Altaja vietvaldi, nu gluži kā pie mums, milzu ātrums un pārējie satiksmes dalībnieki tiek dzīti no ceļa nost. Steidzoties uz bivaku noķeram TOYOTA HY LUX no Novosibirskas kluba  OFF ROAD MASTER, labi sagatavotu ekstrēmo ceļojumu auto. Brīdi pakontaktējušies mūsu kolēģi nolemj nakšņot kopā, jo Vitālijs Altajā bijis vairākkārt un labi zina dažādas off vietas.

image006

Tālāk paliek aizvien nopietnāk, braucam uz Seminskij pāreju. Tā ir 1700 m augsta. Diemžēl blakus esošā virsotne Sarlik 2507m tumsas dēļ vairs nav saskatāma. Kāpums ļoti grūts, pašā pārejā velkamies ar 2, bet beigās arī ar 1 pārnesumu, arī dzinējs neskatoties uz nakts vēsumiņu karst, bet beigu beigās augšā esam un tūlīt arī sākam galvu reibinošu nobraucienu, ātrumu var samazināt tikai bremzējot ar dzinēju, bremzes lai tās nepārkarstu un neizietu no ierindas lietoju pēc iespējas mazāk. Pabraucam garam naksnīgajai Ongudaj un atkal sākam pārejas sturmēšanu, Čike Taman ir tikai 1200 m, un tik grūti kā Seminskij vairs neiet, arī iemācījies jau šo to par kalnu braukšanu esmu. Pašā pārejā ir skatu laukums, kurā sagaidām Vitāliju, viņa auto ar slikto degvielu negrib braukt augšā. Kad visi esam kopā, griežam turpat pārejā nost no asfalta un dodamies uz bivaka vietu pie Boļšoj Iļgumeņ upes, kura nemaz tik liela neliekas. Tā kā sen nav lijis, treks ir sauss un nobrauciens ir relatīvi viegls, bet lietainā laikā tur varētu būt nopietnas problēmas. Ātri saceļam teltis, iedzeram pa alum miegam un saldi guļam līdz rītam. Dienas nobraukums 514 km.

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (2.daļa)

http://www.offroadtt.com/

Leave a Reply