SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (2.daļa)

image009

Autors ZOZO
Foto J. Ofčiņņikovs

Skaists , saulains rīts, mazgājamies upītē, ātras brokastis, apkārt īsti kalni, žēl, ka dēļ nakts tumsas daudz no šī skaistuma neredzējām. Netālu piebraukušas dažas mašīnas, lai nedotu ciemiņiem nekādu iemeslu iespējamai agresijai Sergejs Sergejevičs pavingrinās šaušanā ar personīgo ieroci, tas palīdz un delegācija griežas apkārt. Man gan visa ceļojuma laikā informācija par vietējo iedzīvotāju agresivitāti likās pārspīlēta, tos nedaudzos, ar kuriem kontaktējamies citādi, kā par vienkāršiem un sirsnīgiem cilvēkiem nosaukt nevarēju, bet nu kā krievi saka: „berežonogo i bog berežot”.

Dodamies ārā uz Čujas traktu un pa skaistu kalnu ceļu virzāmies dziļāk iekšā Altajā. Pa labi grēda Terektinskij ar virsotni Kulaštaiga 2926m, pa kreisi Aigulakas grēda , virsotne 2752m.Aiz Kupčegeņas atkal braucam gar Katuņu, pa kuras putaino ātrstraumi lejā brāžas smaiļotāji un katamarānisti. Pie Iņjas ciema atkal šķērsojam šo upi un tālāk braucam gar Čuju, kura ietecēja Katuņā. Kalni paliek aizvien augstāki, pa kreisi Ziemeļčujas grēda sasniedz jau 4177 m, pa kreisi Kurajas grēda ar 3446m. Apstājamies paēst un papriecāties par brīnišķīgajiem skatiem vietā Ak Bom. Par bom Altajā sauc ļoti stāvas , gandrīz vertikālas klintis, šajā gadījumā Ak Bom ir baltā klints. Nez kāpēc man šī vieta atgādina bērnībā redzētās indiāņu filmas. Pa mazu celiņu iebraucam starp klintīm un Atis aizrautīgi safilmē dažu labu skatu. Pāri Čujai kautkā vēl turās  pussabrucis koka tiltiņš, bet no tā savukārt ar binokli labi saskatāms vecs, izmuļļāts zemes ceļš, nu tur tik vajadzētu doties, taču  komandas saprātīgā daļa gūst virsroku un mūsu ekspedīcija nebeidzās Čujas putainajos viļņos, bet laimīgi turpinās tālāk Kurajas virzienā. Saņēmuši komandora GPS koordinātes, kurā norādīta tikšanās vieta, dodamies brīvā režīmā tālāk . Diena karsta un saulaina, dzinējs garākos kāpumos silst, tāpēc braucam lēnāk, izbaudot kalnu dabas jaukumus un šo to arī filmējot, nonākam pie lielā Kuraj ciema, kas arī ir satikšanās vieta pirms došanās Kurajas stepē. Asfalts beidzas un sākas pirmais īstais off etaps. Stepes esmu izbraukājis 2002 g kad ceļoju pa maršrutu: Pēterburga- Astrahaņa- Kalmikija- Kubaņa- Novorosijska Mastrerrallija ietvaros, Kurajas stepe, protams, nav salīdzināma ar redzētajām, ko vien ir vērts skats uz  apkārtējiem kalniem .Pār Ziemeļčujas grēdas virsotnēm virzās spēcīgs negaiss ar intensīvu zibeņošanu un tā kā mūsu maršruts ved tieši šajā virzienā, kļūst mazliet neomulīgi, bet ne vairāk . Stepē jāšķērso daudzus strautus un upītes, dziļumi nelieli, ne vairāk par 50 cm, bet nākas uzmanīties no palieliem akmeņiem, kuri slēpjas gultnēs. Pamazām, līdzenums beidzas un zemes ceļš ievijas mežā, kur pēc dažiem kāpumiņiem redzama koka mājiņa, ar dēļu sētu norobežots laukums, kurā stāv dažas mašīnītes un barjera, kas aizšķērso tālāko ceļu kalnos pa kuru vienkāršie tūristi braukt nedrīkst un kā vēlāk izrādījās arī nevar. Pēc neilgām pārrunām ar šīs svarīgās vietas atbildīgo personu, bomis tiek pacelts, un mēs pieripojam pie tiltiņa pār straujo, akmeņaino , ap 70m plato Akturu upi. Tiltiņš izskatās šaubīgs un mēs ļoti prātīgi un uzmanīgi pa vienam vien to šķērsojam un jūtamies lieli varoņi kad esam to veikuši, bet mūsu ilūzijas tiek dažās minūtēs sagrautas kad noplucis vietējais GAZ 69 upi šķērso lejpus tiltam, tiesa gan līdz logiem ūdenī un tas nu mums nederētu. Aiz upes sākas dubļains, akmeņains bezceļš pa kuru līdz šim braukušas tikai pilnpiedziņas kravas automašīnas ,kuras piegādā dzīvošanai nepieciešamās lietas meteostacijas darbiniekiem un alpīnistu nometnes viesiem.

image007

Kāpumi kļūst aizvien stāvāki, augstums palielinās un atmosfēriskajam dīzeļdzinējam sāk pietrūkt gaiss, tāpēc jauda krītas un pārsvarā lietojami tikai 1-2 pazeminātie pārnesumi, bet ar tiem rāpjamies pārliecinoši. Pateicoties nepārtrauktajam lietum dubļainie akmeņi ļoti slideni un izraudzītajās trajektorijās autiņš noturēties nespēj, brīžiem liekas, ka tūlīt sēdēsim, taču TLC attaisno savu īstā bezceļnieka slavu un tiek pāri visur. Vairākas reizes dēļ kritiskajiem sānu slīpumiem esam uz apgāšanās robežas un puišiem nākas kāpt ārā un kantēt mašīnīti . Ļoti grūta izvēršas kāda maza, ap 100m gara ielejiņa, kura pilna samuļļātiem dubļiem. Nekāda apbraukšana nav iespējama, izvēlos riskantu trajektoriju gar klinšu bluķiem ar lielu sānsveri, ja gāzīsimies, tad vismaz mīkstos dubļos, nevis dziļā aizā, aprēķins attaisnojas un nedaudz nobijušies cauri tiekam. Vitālija TOYOTA bazceļiem aprīkota labāk, tai lāgas ir pārliktas virs tiltiem un riepas no armijas UAZ, tāpēc viņam īpašu problēmu nav. Toties Ļiņkovs šajā grūtajā vietā pamatīgi iesēžas , par cik arī vinča negrib strādāt paiet kādas 2 stundas, kamēr šo dabū ārā Trušņikovs. Man pa priekšu brauc Juris, tā kā, stāvums liels un es atrodos visu laiku zemāk, labi redzu , kas notiek zem viņa mašīnas: šad un tad tilti ķeras aiz lielākiem akmeņiem, manam TLC 75 klīrenss vēl mazāks, tāpēc jāstūrē vēl rūpīgāk. Vienā brīdī auto saslīd tik nevadāmi, ka aizķeras aiz liela akmens ar abiem tiltiem un liekas, ka būs jālieto HI JACK, kas tādā dubļainā slīpumā būtu ļoti riskanti, taču labi , ka izdevies saglabāt vēsu galvu , mierīgi novērtējot situāciju rodas vienkāršāks risinājums un arī no šī slazda izkuļamies pašu spēkiem.

Tā pamazam, palēnam esam pieveikuši 11km nepārtraukta bezceļa kāpuma un atrodamies 2100 m augstumā akmeņainā ielejā pa kuru atkal skrien straujā Akturu, kuras daudzās gultnes ik pa brīdim nākas šķērsot. Te nu braslu dziļums ir ap 1m , bet tuvojoties nometnes vietai jābrauc jau pa pašu upi, jo pateicoties siltajai vasarai kalnos pastiprināti kūst sniegs un ūdens līmenis ir pacēlies. Laika apstākļi nepatīkami, nepārtrauktais lietus izjauc arī lieliskā offroda filmēšanu, kalnu grēdas tinās mākoņos, ledājs arī slikti saredzams. Meteo stacijā salūzis ģenerators, līdz ar to visi darbinieki sēž tumsā un neko priecīgi neizskatās . Tāpēc ātri iedzeram tējiņu ar kuru šie mūs laipni uzcienā, papļāpājam un atvadījušies dodamies gatavot naktsmītni blakus alpīnistu nometnes teltīm.  Sarkanā nojume , kuru mums uz ekspedīcijas laiku laipni aizdeva bezceļu aprindās pazīstamais Krams, no šī vakara izveidojas par pastāvīgo tusiņu vietu. Vitālijs būdams īsti piemērots šādiem pagrūtiem dzīvošanas apstākļiem dienu atpakaļ nomedījis kalnu kazu un nu padalījies ar tās gaļu māca mūs vārīt šurpa zupu, kura iznāk lieliska. Tiek degustēts un slavēts mūsu balzāms, pagaršojam arī Sibīrijas medovuhu. Dienas nobrauciens: 205 km.

19 augusta rīts vējains, mākoņains, te parādās saulīte, te nolīst lietus temperatūra ap 15 gr/c . Motors retinātajā gaisā negrib strādāt, nosēžas akumulators un tā vietā lai dotos ekskursijā uz ledāju darbojos pie auto atdzīvināšanas. Kad dzinējs beidzot strādā zilus nesadegušas degvielas mutuļus vemdams mans prieks nav mazāks par ekskursantu laimi kuri uz ledāja guvuši neaizmirstamus iespaidus. Varētu braukt, bet no kalna vēl nav atgriezies Ļevs Iļjičs, nākas pāris stundas nogaidīt, kamēr viņš kārtīgi safotografējis atgriežas. Lejā braucam pa to pašu ceļu, lietus to kārtīgi izmērcējis un slidināšanās pa nogāzēm atkal ir diezgan nervoza, bet nu jau palīdz arī vakardienas pieredze un laimīgi šķērsojuši pussabrukušo tiltiņu atkal ripojam pa Kurajas stepi Čujas trakta virzienā, kur paredzēta tikšanās ar Ukraiņu Altaja ekspedīciju. Šur, tur mētajās pa dzīvnieku skeletam, tālumā redzami zirgu bari ar dažiem ganiem, bērneļi zirgos sēž pa diviem vai pat trijiem. Satiekam ukraiņus ar labi sagatavotām 4 TLC-80 un 1 TLC-60, visas uz 35” dubļu riepām, ķenguri un bagāžnieki ARB, WARN vinčas, kuri dalās iespaidos par ceļojumu . apmainījušies ar GPS trekiem un maršrutiem dodamies tālāk uz bivaka vietu kur lēnā garā Čujas krastā atpūšamies nez no kā un gatavojamies īstajam maršrutam pa Ukoku.

Patiesībā vienkārši ir jāsagaida pavadoņi Maksima Zazajeva vadībā, kuri atbrauc ar labi sagatavotu GAZ66 un garšīgu šašliku. Notiek iepazīšanās, tusēšanās un pie reizes arī atvadīšanās no simpātiskās Novosibirskas ekipāžas, kura no mums dodas prom pa savu maršrutu uz Teļeckoje ezeru. Vakars drēgns un vēss, liekas , ka varētu būt pārsauļojies, jo krata viegls drebulis. Dienas nobraukums tikai 60 km. Naktī neliela zemestrīce, mašīna nošūpojas tā , ka es pamostos. No rīta brokastīs putriņa, tēja un kafija no spaiņa, vispār sākas īstā kalnu tūristu sūrā dzīve. Ap 12  Maksims atved no Aktašas mūsu pases, kuras tur pie robežsargiem tika apstiprinātas iebraukšanai slēgtajā pierobežas joslā. Dodamies Koš Agačas virzienā, tas ir liels ciems, ko pamatīgi papostījušas zemestrīces, arī pēdējā civilizācija mūsu ceļā , kur veikalā iepērkam našķus un DUSā salejam pilnas bākas ar dīzeli. Turpmākās 7 dienas būs jāiztiek tikai ar līdzpaņemto . Tad šķērsojam putekļaino Čujas stepi un dodamies iekšā Čujas kalnu grēdā, kura atdala mūs no Ukokas plato pa Tarhatas upes ielejā klintīs izcirsto ceļu. Pie robežsargiem mūsu dokumentu un personu pārbaude ilgst kādu stundu, kuras laikā pārliecināmies , ka šajā dienestā nekas daudz nav mainījies, jo sētā stāv dzelzs Fēliksa bronzas krāsas biste. Pēc pāris kilometriem vēl viena māla būdiņa un bomis, kur vientuļš robežsargs kavē sev garlaicīgo ikdienu pārbaudot garāmbraucēju pacietību sazinoties ar jau minēto zastavu. Tālākais ceļš paliek arvien sliktāks, kas, protams, mums ļoti patīk. Augstums ap 2000m.Šis maršruts uzbūvēts lai savienotu robežsargu posteņus un piegādātu tiem vajadzīgo , bet funkcionē tikai kad nokusis sniegs. Šur un tur redzami seni apbedījumu kurgāni.

image009

Tuvojamies Žumali pārejai, braukt atkal paliek grūti, izskalojumi, sacietējušas rises, akmeņi. Beidzot to sasniedzam 2700m augstumā un papriecājušies par skaisto skatu sākam strauju nobraucienu uz naktsmītnes vietu pie Žumali ezera. Bivokā jau krēsla, kad atklājas, ka atkal pazaudējies Veismans. Divas mašīnas dodas meklēt lielisko fotogrāfu, bet viņš, nerespektējot bezceļu autoritātes, nometnē ierodas pavisam no citas puses, no, kuras  viņu neviens negaida. Labi, ka mūsu rācijas darbojas lielā rādiusā un meklētāji paši tiek laimīgi atgriezti atpakaļ. Vispār Ļevs Iļjičs ir liels brīvdomātājs un skaidrs, ka labus kadrus braucot mašīnā neiegūsi, tāpēc arī aizrāvies ar „fotomedībām” viņš aizmirst par apkārtējiem, tā radot mums zināmu nemieru par viņa personas drošību. Kopā ar viņu risinājām interesantas tēmas par krievu stāvokli Latvijā, par to , kur lielākas govis un kā radušies šie kalni. Lai iegūtu līdzekļus dalībai ekspedīcijā, Veismans pārdevis savu auto. Pa kopējā brauciena laiku viņš uzmanīgi klausījās mūsu latviskās sarunas un bieži interesējās par tulkojumiem, mums par brīnumu īsā laikā neskatoties uz savu cienījamo vecumu apguva dažus vārdus un frāzes, kuras viņam likās interesantas.

Naktī atkal zemestrīce, šoreiz stiprāka. Dienas brauciens 195km. 21.augusta  rītā paveras brīnumjauks  skats uz  Dienvidaltaja  grēdu. Laiks saulains, skaidrs , bet pavēss. Nobraukuši dažus km pa līkumoto ceļu, ieraugam nelielu ieleju ar rūpniecisku ainavu- kaut kādas barakas, apgāzušies transportieri un zālē ieaugusi kāpurķēžu tehnika. Maksims skaidro,ka tās esot reto metālu-volframa un molibdena atradnes. Kalnā iekšā vedot tunelis 5 km garumā, ja ir liela vēlēšanās, varot pa to uztaisīt īsu ekskursiju, bet vēlēšanās to darīt nav nekāda , jo ukraiņi mūs pabrīdināja, ka tur ir bijuši un viņu dozimetri, kurus pēc Černobiļas šie visur vadā līdz, parādījuši ļoti lielu radioaktīvo fonu. Dodamies tālāk un nonākam pie 5 radona avotiem, kuri ir arī Ukokas miera zonas robeža, pats plato gan vēl aiz pārejas. Ap koka būdiņām, kuras uzceltas uz avotiem ap trīsdesmit altajiešu gaida rindā kad varēs tikt pamērcēties veselīgajos ūdeņos. Arī neliela baļķu viesnīciņa, protams, Altajiešu izpratnē, gatava uzņemt viesus, nu īsts kalnu kūrortiņš. Ir arī viens atklāts baseiniņš, kurā jautri burbuļo tas pats ūdens, kurš strautos. Sapratis, ka rindu būdās būs jāgaida krietni ilgi pajautāju vai tad tur arī var vannoties un saņēmis dobro liekos tik iekšā. Sajūtas patīkamas, ūdens diezgan silts, tādēļ plunčājos, kamēr jādodas tālāk ceļā. Iegūtā tonusa rezultātā viss liekas brīnišķīgs, tāda maza eiforija.

Nu sākas 6km garš kāpums uz pāreju Tjoplij Kļuč. Pa šo ceļu atkal braucot tikai pilnpiedziņas smagie, segums ciets, bet ļoti akmeņains, brīžiem kad starp nobrukušajiem klinšu bluķiem izspraukties vairs nevar , nākas līst tiem pāri, sajūtas baigas. Pārnesums tikai 1 pazeminātais, ļoti reti otrais. Dzinējs no piepūles karst un nākas to dzesēt, lejot uz radiatora ūdeni no strautiņiem, tas palīdz un pēc 1,5 stundām esam pārejā 2908m.v.j.l. pēc GPS. Skats satriecošs, paveras Seļugen sniegotā grēda, pa kuru iet Mongolijas –Krievijas robeža, klusums apdullinošs, gribas sēdēt un klausīties, sāku saprast alpīnistus, kaut arī pats atrodos nožēlojamu nepilnu 3 km augstumā. Vienā no nogāzēm satiekam Zelta saknes meklētāju, vīrs diezgan nerunīgs, jo šis darbojas aizliegtajā zonā, bet raža te laba, un maiss ar Žeņšeņam līdzīgo sakni ir krietni pilns. Nobrauciens ļoti sarežģīts , bet maksimāli koncentrējoties laimīgi tiekam lejā Ukokas plato, pa kuru plūst Kalgutj upe ar neskaitāmām attekām un purvainiem krastiem, tāpēc vieglāk braukt pa akmeņaino upes gultni, dziļums nav lielāks par 70cm. Pamazām apvidus paliek sausāks un nu jau drāžamies pa stepes putekļaino virsmu. Ierodamies Argamdži robežpostenī lai saņemtu atļauju doties tieši Ķīnas robežas virzienā pa pilnīgu bezceļu uz ledāju, kurš nāk no Nairamdalas (4374m.v.j.l.) virsotnes, kura savukārt ietilpst piecu virsotņu sistēmā Tabin Bogdo Ola, kurām vārdu devis pats Čingishans un tulkojums skan: Piecas Svētās Virsotnes. Atkal šķērsojam plato, šoreiz dienvidu virzienā un sākam meklēt uzbraukšanas iespējas pa nogāzi, šeit pirmoreiz saduros ar kalnu purviem, kuri atrodas lielos slīpumos. Nogāze klāta ar 30 cm augstiem pundurkociņiem, kuri vairāk izskatās pēc viršiem, tie sakņojas mitrā kā sūklis augsnē. Vairākas reizes, lai neiesēstos nākas mainīt izvēlēto virzienu, taču uzmanīga un apdomīga braukšana , kā arī iespējamā maršruta izlūkošana kājām dod labu rezultātu, jo Atis un Ģirts skraida pa priekšu koriģējot trajektorijas, un esam uz kores 2900m augstumā.

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (3.daļa)

http://www.offroadtt.com/

Leave a Reply