SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (3.daļa)

Autors ZOZO
Foto J. Ofčiņņikovs

image012Diemžēl skaistais skats, kas paveras uz apkārtējiem kalniem vēsta arī to ,ka priekšā ir dziļa aiza un ledāju mums nu nesasniegt. Protams, Off Jurim viss neiespējamais ir jāpārbauda un viņš savā TLC ar visiem pasažieriem iekšā bez lielas domāšanas pa kritiski stāvu nogāzi droši dodas lejā, labi zinot, ka pa to atpakaļ augšā vairs netiks un no kalna lamatām varēs izkļūt tikai atrodot citu , lēzenāku uzbraukšanas vietu, vai mēģinot izlauzties plakankalnē pa upītes gultni, kura brāžas pa akmeņiem starp kalnu korēm. Maksims, mūsu pavadonis domīgs šūpo galvu, saka, ka zemāk klintis saspiež upi aizā, kura ir aizbirusi ar lielām akmens atlūzām, un ar auto tur cauri neizlauzties. Bet viņš nepazīst Juri, un kad mēs jau sākam rēķināt cik garus virvju un trošu pagarinātājus mums vajadzēs lai dabūtu drosminieku atpakaļ kalnā, viņš jau pats ir atradis pieejamu atpakaļ uzbraukšanas iespēju un pēc stundas prombūtnes atkal ir kopā ar mums. No kores ar tālskati ir redzamas 4 smagās pilnpiedziņas mašīnas ar ogļu kravu, kuras virzās gar Zosu ezeru no Ukokas pārejas uz Argamdži zastavu. Smagie vairākas reizes iestieg, bet palīdzot viens otram tomēr lēnam kūņojas uz priekšu. Rīt mums būs pa to pašu ceļu tikai pretējā virzienā jābrauc uz mūsu bivaka vietu Bertek. No kores saskatāma Saiļugem grēda un , kas pats brīnišķīgākais- arī Altaja augstākā virsotne Beluha(4 506 m). Fotografējamies, filmējamies un tad aukstajā vējā nosaluši dodamies lejā uz plato. Sāk krēsloties, nakšņojam turpat pie zastavas. Vakars drēgns, nakts auksta. Dienas nobraukums 69 km.

Rīts aust saulains. Diemžēl atkal problēmas ar auto iedarbināšanu, bet Juris mūs ievelk un esam gatavi doties uz Bertek, kur turpmākās dienas būs mūsu pastāvīgā bivaka vieta. No bezceļu braukšanas viedokļa ļoti interesants maršruts, kura reitingu vēl paceļ spēcīgās lietusgāzes. Ceļš ļoti dubļains un slidens, upju gultnēs līmenis ceļās acīm redzami, dažos braslos putojošā straume sniedzas līdz lukturiem. Arī vakardienas smagie ogļu monstri devuši labu ieguldījumu bezceļa dubļu veidošanā. Jāpiezīmē, ka trase iet gar pašu dzeloņdrāšu žogu aiz kura ir neitrālā teritorija un tālāk ĶTR robeža. Pēdējos 20 gados nekādu robežincidentu te nav bijis, tāpēc arī neviens īpaši neuztraucas, ka vietām žogs nogāzies, bet ierakumi un DOTi aizbiruši. Pa samērā labu koka tiltu šķērsojam Ak Alaha upi un esam Bertek, kas ir vasarā neapdzīvotas ēkas lopu un ganu ziemošanai. Pa labu akmeņaina un dubļaina bezceļa posmu tuvojamies nometnes vietai, kad nepamanu izskalojumu, kurā gandrīz apgāžoties negaidīti iebrūkam , taču brīdi pacīnījušies tiekam atkal ārā un laimīgi sasniedzam nometnes vietu, kur iekārtojamies un paēdam. Esmu stipri noguris un liekos mašīnā pagulēt, pa miegam jūtu, ka auto šūpojas kā pa viļņiem- izrādas, sākusies stipra vētra ar lietu un sniegu, jātur ciet mūsu nojume, jo to mežonīgais vējš grib aizraut sev līdz .

Vakarā Zarubam izdodas nodibināt radiosakarus ar Alūksnes radioamatieri Viesturu, kurš agrāk ņēmis dalību slavenajos Apes 4×4 pasākumos, veidojas interesanta un saturīga saruna, kuras rezultātā uznāk sentiments un lūdzu Sergej Sergejičam satelītu telefonu sakariem ar ģimeni. Mājās viss kārtībā un arī man līdz ar to paliek vieglāk ap sirdi. Ir tik mīļi dzirdēt uz manu žēlošanos, ka naktīs salst kājas, padomu, lai tūlīt dodos uz veikalu nopirkt siltās zeķes. A veikala ta nav! Visu vakaru līst un var redzēt, ka 100-200 m augstāk arī snieg. Sakarā ar riebīgajiem laika apstākļiem saviesīgā dzīve pārcēlusies uz mūsu nojumi, arī pavārs vakariņas gatavo šeit. Kārtīgi satuntuļojies eju gulēt un beidzot pa nakti nesalstu. Dienas nobraukums 34 km.

Pirmdiena, 23 .08. No rīta temperatūra ap 0 grādiem, lielām pārslām snieg. Uzmanīgi darbinu auto un ar trešo mēģinājumu tas rīstīdamies un klepodams pielec, paldies akumulatoram. Braucam atzīmēties nākamajā zastavā. Tur var redzēt, ka ļoti saimniecisks staršina- apkārt ganās govis , buļļi, zirgi. Atpakaļceļā piestājam pie Ukokas princeses apbedījuma vietas. Pagājušā gadsimta 90 gadu sākumā te tika atrasta ap 2000 gadu veca jaunas Paziriku sievietes mūmija, kura iebalzamēta un iesaldēta milzu ledus lēcā bija lieliski saglabājusies. Tā bija UNESCO līmeņa sensācija un kluso Ukoku uz laiku pārpludināja zinātnieku bariņi. Protams, mūmiju krievi savāca un aizveda uz Novosibirsku. Altajieši visus šos gadus cīnās par tās atgriešanu savā zemē. Ap abedījuma vietu stāv balbali- trapecoidāli nomelnējuši akmeņi, kuri vērsti austrumu virzienā lai norādītu mirušajai ceļu uz aizsauli.

Atgriezušies nometnē satiekam īpatnējus ļautiņus, kuri atvesti ar otru 66. Tie ir tādi kā sektanti vai mistiķi, kas grib meditēt pēc iespējas tuvāk mītiskajai Šambalai, kura savukārt pēc Rēriha un citu avotu datiem varētu atrasties Ukokā alā zem Potaņina ledāja. Šambala esot mistiska zeme kur valdot augstākās zinības un gudrība, kuras glābšot cilvēces nākotni. Vispār pa Altaju tādi un citādi mistikas pielūdzēji klīsot diezgan daudz un vietējās tūrisma firmas, protams, to labprāt izmanto sava biznesa veicināšanai. Acīgie, atbraucēji uzreiz piefiksēja, ka mūsu sarkanā telts pagodas formā būtu viņiem ļoti laba meditācijas vieta, bet mēs rupji tēvaiņi būdami viņu naivās iedomas iznīdējām pašos iedīgļos un nekaunīgi savu īpašumu neatdevām pasaules glābiņa meklētājiem. Līdz ar to mūsu komunicēšanās izbeidzās un mistiķi saprātīgi būdami mūs vairs netraucēja un pateicoties riebīgajiem laika apstākļiem un nogurumam salīda teltīs atpūsties. Mēs tikmēr devāmies ekskursijā aplūkot vēl vienu senatnes pieminekli- petroglifus , kas ir aizgājušo civilizāciju zīmējumi uz klintīm. Šoreiz, nedaudz pabraukuši,atstājām mašīnas straujās Ak Alahas krastā un ar piepūšamo laivu pārceļamies tai pāri. Tālāk daži kilometri kājām, vel viens brasls, to pārvaram brišus, un kāpjam augšā klinšu ielokā, kur uz vertikālām akmens sienām varam apbrīnot pirms 3000 gadiem veidotus mākslas darbus- dzīvnieku zīmējumus. Atpakaļceļā vēl izmetām loku lai aplūkotu kazahu apbedījumus, kuru vecums  ap 500 gadiem. Tos gan visus bija izrakņājuši apslēptās mantas meklētāji, kuri vispār Altajā darbojoties centīgi kā skudras, lai arī ar likumu tas, protams, ir aizliegts.

image013

Vakarā atkal snieg. Pa nakti nopietns sals, ap -10. No rīta viss sasalis. Par brīnumu dzinējs pielec labi un dodamies ekskursijā uz Balto ezeru, kurš atrodas apmēram 2700 m.v.j.l. un dažus km no Kazhijas robežas. Atkal interesanta off braukšana augšup pa dubļainu, akmeņainu uzbērumu . Abās pusēs kādreizējam ceļam nopietni purvi. Dažās vietās izskalojumi, te jau sarežģītāks pārbaudījums. Pašā nopietnākajā bedrē LRD iesēžas un kamēr viņu mēģinām izdabūt atpakaļ, tikmēr Off Juris meklē iespēju apbraukt pa purvu, kurā arī tūlīt kārtīgi nogrimst. Tad pie darba ķerās GAZ 66 un ar vinču neveiksminiekus izvelk. Arī man neko diži neiet, bet ar citu palīdzību pāri tieku, te nu arī nožēloju, ka nav līdzi dubļu riepu. San Saničam un Sergej Sergejičam ne tikai kārtīgas dublenes bet arī pilns ARB bloķu komplekts, par kuriem varu tikai sapņot. Pēc pāris simts metriem vēl izrādās, ka visas mūsu pūles veltas, tālāk tā saucamais ceļš nogrimis purvā pavisam un ceļš jāturpina kājām. Atkal brīnišķīgas Altaja ainavas, it sevišķi skaists kalns ar savādu nosaukumu-Devītnieks, kurš formas ziņā tiešam šo ciparu arī atgādina. Atpakaļ ceļš sagādā jaunu pārbaudījumu- ļoti smagi iesēžas Ļiņkova piekrautais TLC, nelīdz ne bloķi, ne pilota pieredze. Par cik vinčas atteikušas abām mūsu  mašīnām, esam spiesti retinātajā gaisā rakt un  Hi Liftot  auto kamēr var dabūt apakšā laipas. Pēc stundas smaga darba TOYOTA ir brīva . Platām mutēm pārguruši rijam retināto gaisu, pamazam sirds nomierinās un atpūtušies varam domāt par tālāku kustību. Tagad mana kārta grūtās vietas pārvarēšanā. Laikus saliekam trajektorijā laipas, akmeņus, tomēr pāri pats saviem spēkiem netieku , bet ceļa biedri atkal palīdz un esmu jau uz drošas grunts, kad vīri sauc, ka pārlūzusi labās priekšējās lāgas atsaite. Te nu es atceros, ka neesmu ievērojis pieredzējušo pavadoņu brīdinājumu: kalnos neskūties, negriezt matus un nagus. Šorīt vairs nevarēju izturēt garos un aizlūzušos nagus un tos klusiņām apgriezu. To, protams, acīgais kalnu dieviņš nesodītu garām nepalaida un salauza atsaiti. Nu kā lai tagad netic visādiem māņiem? Aizbraucām ar Sergej Sergejiču pie  robiņiem, bet tiem nekā līdzīga nav, arī metināmā  aparāta visā Ukokā nav. Pavadonis jau berzē rokas- vienīgā iespēja ir izsaukt helihopteru, tā arī nesapratu, vai lai atved rezerves daļu, vai lai aizved pa gaisu mašīnu uz Koš Agaču. Nu bet galva vislabāk darbojās Off Jurim, brīdi papētījis bēdu vietu viņš iesaka vienkāršu bet ģeniālu izeju: par cik Hi Lifta caurumi gandrīz atbilst atsites caurumu attālumiem, varētu izmantot gabalu no Hi Lifta sliedes kā donoru. Ātri nozāģējis atbilstoša garuma dzezsgabalu, pieskrūvēju to vietā un atkal var doties tālāk. Laimīgā kārtā nenācās šķirties no dažiem tūkstošiem dolāru par vizināšanos ar MI 8. Jāpiezīmē, par cik atgriežoties civilizācijā neko labāku salūzušās detaļas vietā piemeklēt neizdevās tā arī atbraucām ar šo erzacatsaiti līdz Rīgai. Nometnē ierodamies ļoti noguruši. Vakarā atkal snieg. Naktī aukstums  pieņemas un vairākas reizes nosalis pamostos.

image016

Tomēr 25. 08. rīts ir saulains un jauks. Šodiena ir pēdējā uz Ukokas plato. Gatavojamies prombraukšanai. Pārbaudu un pieregulēju jauno priekšējās piekares detaļu, tā ir labā stāvoklī, kas vieš cerību, ka varēsim laimīgi izkļūt no mežonīgajiem kalniem civilizācijā. Notiek maršruta apspriešana, neviens negrib atgriezties pa iepriekšējo ceļu, tas gan ne tāpēc, ka bija grūti, bet lai gūtu vairāk iespaidu. Beidzot pēc konsultācijas ar robiņiem un pavadoņiem nolemjam doties pa vecu un sen nelietotu ceļu Žasateras upes virzienā. Maršrutā būs arī divas pārejas: Karsulu 2448 m.v.j.l. un grūtības pakāpes ziņā krietni smagākā Bugimuiz 2843 m.v.j.l. Šī trase būs interesanta arī ar to, ka izveidosies noslēgta apļa maršruts pa Ukoku, kas varētu būt interesanti nākošajām ekstremālā autotūrisma grupām, kuras gribētu apmeklēt šo reģionu. Novākuši nometni ne bez grūtībām atgriežamies Argamdži, kur mums pievienojas robežsargs kontraktnieks Kirdinbajs jāšus uz zirga parādīt pareizos virzienus lai mēs bez liekas maldīšanās daudzajās kalnu stepes takās atrastu īsto sliedi līdz Karsulu. Ar nelielu līkumošanu tas arī veiksmīgi izdodas. Pa ceļam satiekam ganu ar ģimeni, kuri nodarbojas ar savu lopiņu sargāšanu no vilkiem, kuri pēdējā laikā esot palikuši sevišķi daudz un ir ļoti nekaunīgi . Uzzinājis kurp dodamies altajietis lūdz vai nevar paņemt līdz viņa sievu, kura Beļašos vēlas apmeklēt radus. Sapriecājies, ka piekrītam vīrs mūs apdāvina ar pašdarināto sieru un vakar nošautā brieža gaļu. Pēc stundas diezgan vieglas braukšanas nonākam pirmajā pārejā, kur atvadamies no Kirdinbaja.

Nobrauciens ielejā izvēršas ļoti grūts. Nogāze ļoti pārpurvojusies, šaurās riepiņas izgriežas cauri plānajai zemes virskārtai un auto guļ viršos vai pundurkociņos uz vēdera. Palīgā dodas Off Juris, taču nelaime nenāk viena, viņa TLC paliek bez priekšējā tilta piedziņas, izjukusi miroņgalva. Abas mūsu mašīnas izglābj San Saničs. Tālāk braukt pa nedrošo purva virsmu neriskēju un uzmanīgi virzos gar kalna slīpuma malu, kur pamats kļūst cietāks, toties mašīna iegūst kritisku sānsveri. Tā starp divām bīstamām situācijām laipodami nokļūstam ielejā, kura visa vairāk vai mazāk ir purvaina. Pa taisno braucošie San Saničs un Sergej Sergejičs pat ar savām ļoti nopietni sagatavotajām mašīnām saskaras ar lielām grūtībām , brīžiem tie viens otru pavelk līdz tiek uz cietāka pamata. Nolemju neriskēt un atkal mēģinu atrast trajektoriju, kurā būtu mazāk vaļēja ūdens, tas izdodas un ar trešo pazemināto izgriežamies grūtajai vietai cauri tikai ar vieglu uztraukumu. Šim SS seko samērā mērens pārbrauciens pa ieleju, te vienīgās grūtības rodas Akkoļ upes stāvo krastu dēļ, kuros augšā netiek Juris. Ielejā ganās daudz lopu,pāris gani uz zirgiem atauļo

paskatīties neredzētās mašīnas. Tālāk atkal sākas apmēram 10 km garš ,nopietns dubļaini akmeņains kāpums uz Bugimuiz. Pa ceļam satiekam veco MTZ, pirmo privāto transporta līdzekli Ukokā, kurš acīmredzot ir arī drošākais pārvietošanās līdzeklis šādos apstākļos. Lēnā garā , pārvarot gan akmeņainus triāla posmus, gan dubļu laukus virzāmies augšup. Grūti iedomāties, kā šeit varētu braukt, pēc kārtīga trīs dienu lietus.

Kad ieraugam pāreju, saprotam, ka pēdējais kilometrs līdz tai būs pats smagākais. Akmeņu pilnais purvs nedod gandrīz nekādu iespēju braukt ar kārtīgu vilkmi, lai protektors daudz maz attīrītos, katrs kontakts ar akmeni, šādā situācijā var nolauzt pusasi . Atis ar Ģirtu kājām mīcās pa dubļiem meklējot iespējamās braukšanas trajektorijas. Brīžiem auto slīdot pa dubļiem vairs uz priekšu neiet un vienīgais glābiņš ir tā stumšana ar rokām līdz var dabūt otro pazemināto un kustība atkal notiek. Puiši tiešām pašaizliedzīgi palīdz grūtajā situācijā un pārguruši beidzot esam 2843 m augstumā, Bugimuiz pārejā. Šeit ir tikai kaili, pusapsniguši klinšu bluķi, bet par cik liekas, ka grūtākais aiz muguras, esam laimīgi par šī pārbaudījuma izturēšanu. Pielikuši piramīdai savus akmeņus uzsākam stāvu un bīstamu nobraucienu, kur augstāku pārnesumu par pirmo pazemināto praktiski lietot nevar, slidenajās risēs jāuzmanās no asiem klints bluķiem un nedrīkst atļaut mašīnai ieskrieties, arī bremzes lietot nedrīkst, jo riteņi bloķējoties var izraisīt nekontrolējamu slīdēšanu. Tā nu gaidītās atpūtas vietā turpinām grūti cīnīties uz leju. Auto vadīšana prasa milzu koncentrēšanos , nepārtrauktu uzmanību un gatavību mirklī reaģēt uz katru negaidītu situāciju, pamatīgā stresa dēļ praktiski neredzu brīnišķīgo saulrieta  apspīdēto Dienvidčujas kalnu grēdu. Taču pamazam virzāmies lejup un ar krēslas iestāšanos esam apm. 2000 m. augstumā kur parādās pirmie koki.

image018

Laimīgi pārvarējuši strautiņu, kura krasta dubļos haotiski izvietotie lielie akmens bluķi mūs kādu brīdi atkal aiztur, iebraucam jau mežainā apvidū, arī ceļš paliek braucamāks un ātrums nedaudz pieaug. Taču tagad pieaug gan sānu slīpumi, kuros auto bīstami sasveras, gan nobraucienu straujums. Nelielās ielejiņas pildītas dubļu vannām, kurās slēpjas viltīgi akmeņi, pret kuriem brīžam ar nepatīkamu troksni atsitas tiltu reduktori vai lāgu plaukti. Bet nu TLC 75 būvētāji ir domājuši ar galvu par to, kādos apstākļos tiks ekspluatētas šādas mašīnas un mezglu izturības rezerves ir pietiekošas, tādēļ laimīgi turpinām braucienu lejā. Ir iestājusies pilnīga tumsa, tādēļ ieslēdzu arī sānu apgaismojumu, kurš ļauj iegūt pilnīgāku priekšstatu par apkārtējo vidi kurā kustamies. Atim ar Ģirtu labi redzama dziļā aiza viņu pusē un šie abi nedaudz uztraucas, ka brauciens noris par ātru , es to neredzu, tāpēc īpaši galvā neņemu, tikai nākošajā dienā varēju šo skatu un tā bīstamības pakāpi novērtēt gaismā braucot pa aizas otru krastu. Nokļuvuši ielejā šķērsojam Žasateras upi pa 150 m platu, padziļu, akmeņainu braslu. Nakšņošanas vieta atrodas 1650 m augstumā, kas nu jau liekas ļoti zemu. Tiek izvārīta brieža gaļas zupa un pārguruši bet laimīgi liekamies gulēt. Te jau arī krietni siltāks tāpēc pa nakti vairs nesalstu.

No rīta laiks saulains un silts , savācam nometni un pa ļoti ainaviski skaistu kalnu ceļu dodamies ārā no Ukokas . Pārvarējuši Dienvidčujas grēdu esam Čujas stepē un pēcpusdienā jau Koš Agačā. Te notiek šopings, degvielas uzpilde, atvadas no pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem un sākās mūsu ceļš mājup par kuru var teikt, ka vienkārši 84 stundās , apstājoties tikai ēšanai, tualetei un degvielas uzpildei pārvarējām apmēram 5000 km līdz mājām.

http://www.offroadtt.com/

Leave a Reply