SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – Pasaules lielākais 4×4 pie(iz)dzīvojums Ladoga Trophy 2004.

1

Edgars Zaķis un Arnis Trūps ceļā uz uzvaru

Autors Harijs Sils
Foto no autora arhīva

Kā zināms, krieviem viss ir vislielākais, vismaz viņi paši tā domā. Arī trofi – reidu apkārt Ladogas ezeram, kas šogad notika nu jau astoto reizi, viņi bez mazākās šaubīšanās sauc par “lielāko 4×4 piedzīvojumu pasaulē”.

Daudzi tam negrib ticēt, jo ir taču “Rain forest challenge”, dažādi reidi Austrālijā, Amerikā un citur. Lai ”noliktu krievus pie vietas”, šogad uz Ladogas reidu saradās novērotāji un žurnālisti no visas pasaules. Saradās, paskatījās un, pateicoties reida organizatoriem, dalībniekiem un laika apstākļiem, pārliecinājās, ka šoreiz “lielākais pasaulē” nav tukša krievu lielība. Trofi – reida kopējais garums bija vairāk nekā 1200 km, tai skaitā ap 200 km pa speciāli sagatavotām bezceļa trasēm. Šogad reids notika no 29. maija līdz 6. jūnijam, nedaudz agrāk nekā parasti, tāpēc bezceļu trases bija sevišķi grūti izbraucamas. Trofi – reidā piedalījās 106 ekipāžas no 15 valstīm, tai skaitā 5 ekipāžas no Latvijas. Pilnībā visu organizatoru nosprausto distanci izdevās veikt tikai 5 sporta grupu ekipāžām.

Latvijas pārstāvji 2004.gada Ladogas trofi – reidā

TR 2 grupā piedalījās 3 ekipāžas
Mareks Mateiko, Vitālijs Mateiko ar Toyota LC72
Edvīns Vanzovičs, Kaspars Kojalovičs ar Nisan Patrol
Jānis Dardzāns, Artūrs Kursītis ar Range Rover

Protosporta grupā piedalījās 2 ekipāžas:
Edgars Zaķis, Arnis Trūps ar Rover/MB/Unimog
Arnis Namajuns, Harijs Sils ar Toyota/Ford/Unimog

Pirms starta

Kā jau parasti, pāris dienas pirms Ladogas trofi – reida starta Sanktpeterburgas pievārtes kempings Oļgino tiek daļēji pārvērsts par Latvijas bezceļa braucēju bāzi. Mašīnas tiek gatavotas startam kempinga centrālajā laukumā, bet paši tiekam izmitināti teltīs kempinga nomalē, lai pārāk netraucētu kempinga mierīgos iedzīvotājus. Līdz Sanktpeterburgai, ja neskaita vienu pazaudētu treilera riteni, visi atkūlušies daudzmaz normāli. Veicam šādus tādus vēl nepaspētus auto sagatavošanas darbus un dodamies uz tehnisko komisiju. Šogad tehniskajās un drošības prasībās ir vairāki jaunievedumi, jo reida organizatori ir smēlušies pieredzi piedaloties Malaizijā “Rain forest challenge”. Piemēram, vinču trosēm jābūt aprīkotām ar drošības uzlikām, ko mēs visi veiksmīgi sameistarojam no gadījuma materiāliem. Liela vērība tiek pievērsta ugunsdzēsības aparātu kopējam tilpumam, kuru mums nākas papildināt (vēlāk mēs to ne mazākā mērā nenožēlojam).

29. maija rītā savlaicīgi ierodamies uz startu Izaka katedrāles laukumā. Šeit valda jautra, bet saspringta pirmsstarta atmosfēra. Visi dalībnieki distancē dodas pirms tam uzbraucot uz speciāla paaugstinājuma. Pasākums ievelkas un mēs varam apskatīt konkurentu mašīnas un parunāties ar viņiem. Par galvenajiem konkurentiem uzskatām igauņus, kas šinī sportā neapšaubāmi ir pasaules mēroga monstri. Pirmās šī gada cīņas Latvijas teritorijā gan parādīja, ka neuzvarami viņi nav. Viņi pret mums arī sākuši izturēties ar zināmu respektu. Kādu brīdi pakavējamies arī pie Kirila Rediskina mašīnas, kas arī startē proto – sporta grupā. Šī saulainā diena būs pēdējā viņa mūžā. Nākošo nakti viņi kopā ar stūrmani spiesti pavadīt purvā, jo nespēj saviem spēkiem veikt organizatoru nosprausto distanci. Kirils Rediskins mirst no saindēšanās ar izplūdes gāzēm, bet viņa stūrmani smagā stāvoklī nogādā reanimācijā.

Beidzot pienāk arī mūsu kārta braukt uz pjedestāla un doties lielajā piedzīvojumā. Braucam uz pirmā specposma startu, kas atrodas 30 km ārpus Sanktpeterburgas.

Sākam braukt

Ladoga 2004

Ladoga 2004

Jau pirmajā specposmā organizatori liek saprast, ka viegli nebūs. Par cik braucam vieni no pēdējiem, trase ir pamatīgi uzarta. Sākumā vismaz mums tā neliekas sevišķi grūta, bet tad sākas pārpurvots mežs. Vienu pēc otra apbraucam džipus, kas lēnām mēģina virzīties uz priekšu, tiek remontēti vai ir jau pamesti. Arnis ir paspējis pierast pie jaunās mašīnas un darbojas ar to kā saaudzis. Mašīna iet ideāli, un pat visgrūtākās vietas mēs pārvaram bez vinčošanās.
Nepilnu kilometru pirms specposma beigām organizatori sagatavojuši pārsteigumu – kādu puskilometru jābrauc pa pārpurvotām pļavām, ko šķērso grāvji. No sākuma liekas, ka visas vietas, pa kurieni varētu braukt, ir aizņēmuši mūsu cīņubiedri, bet tad mums tomēr izdodas atrast it kā brīvu trajektoriju.

Arnis brauc maksimāli lēni, ja riteņi kaut nedaudz dabūtu uzspolēt mašīna uzreiz sāktu buksēt, bet tuvākie koki, aiz kā varētu kārtīgi aizkabināt vinču, ir 200 metri no mums. Lēnām mums izdodas šīs pļavas pārvarēt, bet daudziem tieši šis pēdējais specposma kilometrs izrādās nepārvarams šķērslis un viņi nespēj iekļauties laika normā vai spiesti lūgt organizatoru palīdzību, lai evakuētu mašīnas no distances. Šo specposmu savā grupā esam nobraukuši vislabāk. No trim Latvijas TR2 grupas ekipāžām tikai brāļiem Mateiko izdodas nobraukt kontrollaikā. Edvīns “nokauj” sajūgu un viņa mehāniķi pa nakti purvā to nomaina.

Seko 20 kilometru pārbrauciens uz 2. specposma startu. Par cik lielākā daļa sporta grupu mašīnu ir “nokautas” vai iestrēgušas 1. specposmā, trase mums šoreiz izdangāta krietni mazāk. Trase ved pa pārpurvotām stigām, kas piebārstītas ar dažāda izmēra laukakmeņiem. Pēdējie trases kilometri ir nepārtraukta akmeņiem piebārstīta dubļu vanna, un tikai brīnumainā kārtā mums izdodas nobraukt nenobortējot nevienu riepu. Esam nobraukuši samērā labi, bet igauņi tomēr ir ātrāki. Līdz pirmajai nometnei 90 kilometri, mēs to sasniedzam vēl pirms tumsas.
Nākošajā dienā, lai nokļūtu uz 3. specposma startu, mums jānobrauc vairāk nekā 100 kilometri. 3. specposma sākumā braukt ir relatīvi viegli, bet tad trase vairākus kilometrus ved pa pārpurvotu mežu un purvu. Kādas upītes krastā jāizbrauc īsts triāls pa organizatoru iezīmētu trasi. Šeit mums izdodas noķert spēcīgo igauņa Margusa ekipāžu, kas startējusi krietni pirms mums. Pēc triāla seko organizatoru kontrolpunkts, kurā ir daudz žurnālistu un novērotāju, tātad priekšā gaidāms kas interesants. Seko ļoti stāvs nobrauciens, pēc kura jāforsē upe.

"Zaļie gurķi" noslīkuši

"Zaļie gurķi" noslīkuši

Izvinčojamies upes otrā krastā un mums atklājas īsta bēdu ieleja. Jābrauc pa iezīmētu koridoru, kur dubļi dažās vietās ir līdz jostasvietai. Ceļu daļēji aizšķērso bezcerīgi iestigušas un jau “nokautas” mašīnas, kurām pa vidu mēģina izspraukties Marguss ar savu Wrangleru. Viņam iet ļoti grūti, bet saprotam, ka mums nav citas alternatīvas, kā doties viņa pēdās. Jau pēc 10 metiem mašīnas priekšgals nogrimst dubļos līdz lampām. Mēģinām vinčoties uz priekšu, bet atduramies pret zem dubļiem paslēpušos celmu. Lai viss būtu vēl interesantāks sākas ļoti spēcīga lietusgāze. Ar aizmugures vinču atvelkam mašīnu koridora malā un mēģinām braukt gar malu. Mašīna sasveras uz gāšanās robežas, bet dubļu spiediens to tomēr notur.

Nepārtraukti vinčojoties, tiekam līdz pārpurvotai pļavai. Tālāk trase ved augšup pa ļoti stāvu nogāzi, bet nogāzes pakājē aizdomīgs purvelis. Eju izlūkot un uzreiz iekrītu līdz jostasvietai. Esmu iekritis akacī, zem kājām īsti nav pamata, bet paspēju pieķerties pie nogāzta koka un kaut kā izķepuroties.

Dubļu vannas

Dubļu vannas

Mēģinu izlūkot citas vietas, bet tur ir tikpat bezcerīgi – vai nu ceļu aizšķērso kāds cits džips vai priekšā akacis. Notinam priekšējās vinčas trosi, un Arnis mēģina tikt pāri akacim ar ieskrējienu. Tas daļēji izdodas, bet mašīnas pakaļgals tomēr iekrīt akacī un sāk grimt. Ātri pieāķēju vinču un mašīnu tomēr izdodas izvilkt uz nedaudz cietākas pamatnes. Blakus mums pa nogāzi augšup laužas divi džipi, tāpēc nākas izvēlēties savu trajektoriju, pa kuru neviens cits vēl nav braucis. Mums tomēr izdodas uzvinčoties augšā ātrāk nekā pārējiem. Braucam tālāk pēc leģendas un pēc brīža atkal noķeram Margusu, kurš pamanījies apmaldīties. Arī mēs nedaudz pamaldamies, bet vēl pirms viņa iebraucam finiša taisnē, – atlicis nobraukt dažus kilometrus pa elektrolīniju. Par taisni to gan var nosaukt ļoti relatīvi, jo jāpārvar daudzas ļoti stāvas mālainas nogāzes. Mums tas izdodas diezgan ātri, jo platākās vietās mums izdodas apdzīt vairākas TR2 un reida grupu ekipāžas. Pārējiem proto – sporta grupā tik spīdoši neiet, jo tieši uz šīm nogāzēm šaurākajās vietās tiek “nokautas” vairākas mašīnas un viņiem nākas meklēt apkārtceļus. Finišā iebraucam pirmie, kādu laiku pagaidām un saprotam, ka šodien esam uzvarētāji. Aizbraucam 15 kilometrus līdz nometnei, nododam mašīnu mehāniķiem, paēdam (mums šoreiz līdzi pašiem savs pavārs Ints) un ejam gulēt, jo priekšā nakts rallija posms.

Nakts rallija posmā startējam pēc pusnakts. Pa meža ceļiem pēc leģendas ievērojot vidējo ātrumu mums jānobrauc 55 kilometri. Vidējais ātrums dažādos posmos ir 29-33 km/stundā, bet lai uzturētu šādu ātrumu no sevis un no mašīnas nākas izspiest gandrīz visu iespējamo. Pagriezieni, grāvji, kritumi un kalniņi ir ļoti bieži, tāpēc redzam, ka daži, kas neapdomīgi pirms starta paēduši kārtīgas vakariņas, no tām ceļa malās mēģina tikt vaļā. Distanci veicam 1 stundā 45 minūtēs, bet Edgara Zaķa un igauņu ekipāžas nobrauc nedaudz labāk.

Garā diena feju kompānijā

4. specposmā dodamies kā stabili grupas proto – sports līderi. Sākumā trase ved pa dziļām purvainām risēm, bet tās mūsu monstriņam nav nekāds šķērslis. Apdzenam Margusu, kurš trases malā remontējas – viņa Wrangleram pārlūzusi priekšējā atspere. Piebraucam pie purva, kura malā trīs “pusnokauti” reida bobiki nevar izšķirties braukt tālāk vai griezties atpakaļ. Nesamies viņiem garām, pēkšņi priekšā sajūtam triecienu, un no motortelpas izveļas neliels dūmu mākonītis. Apstājamies, ātri atraujam motora pārsegu un redzam, ka motortelpā iedzīts koks, kas daļēji nonesis startera ievilcēju. Mēģinām palaist mašīnu ar skrūvgriežu un plakanknaibļu palīdzību, bet tas neizdodas. Ātri izlemjam, ka Arnis mēģina palaist mašīnu, bet es eju āra no trases pēc startera un mehāniķiem. Pa ceļam satieku “zaļosgurķus” Jāni un Artūru ar Roveri, kas izlēmuši purvu apbraukt. Viņi aizbrauc un pazūd gandrīz uz 15 stundām. Pēc kāda kilometra dzirdu, ka aiz muguras kāds kliedz, paskatos atpakaļ un tālumā redzu Arni – viņam izdevies pielaist mašīnu. Lēnām mēģinām braukt pa izdangāto purvu, bet jau pēc 150 metriem mašīnas motortelpā ietriecas vēl viens koks. Tas pārsit stūres pastiprinātāja šļauku un iesprūst starp izplūdes kolektoru un stūres stieni. Pēc brīža pamanu motortelpā liesmas, koks aizdedzies un tam virsū gāžas stūres pastiprinātāja eļļa. Sākam dzēšanas darbus,- krievu ugunsdzēšamais baloniņš izrādās diezgan neefektīvs, bet Arnim uguni izdodas apdzēst uzmetot virsū slapjas sūnas. Novērtējam zaudējumus: tie nav diezko lieli – šobrīd esam palikuši bez startera un stūres pastiprinātāja. Kādas piecpadsmit minūtes paiet, kamēr izdodas izsist koku ārā no motortelpas, tad ar skrūvgriezi un plakanknaiblēm palaižam mašīnu un lēnām izvinčojamies no purva.
Trase ved caur ciemu, kur mūs sagaida tehniskā mašīna ar starteri, ko pusstundas laikā paši nomainām un dodamies tālāk distancē, kas atkal ved pa nenormāli izdangātu un purvainu mežvedēju ceļu. Atpazīstam vietas, pa kurām pagājušajā gadā braucām ar “Tīģeri” un piedzīvojām grūtāko dienu visā Ladogas trofi – reidā.

Zaķis lēkā pa klintīm

Zaķis lēkā pa klintīm

Trase iziet upītes krastā un mums jau sāk likties, ka grūtākais ir aiz muguras, kad pēkšņi sāk zust motora jauda. Pēc brīža diagnoze skaidra – ir nobeidzies benzīna sūknis. Mums ir rezerves sūknis, ko Arnis mēģina uzmontēt, bet es eju ārā no trases pēc mehāniķiem, lai mēģinātu tos līdz tumsai dabūt pie mašīnas. Līdz mūsu kontrollaika beigām palikušas nepilnas 2 stundas, bet līdz finišam vēl vairāk nekā 7 kilometri. Sākumā trase tīri braucama, bet tālāk ved pa izdangātām, pārpurvotām stigām un ieved purvā. Izbrienu tam cauri un nokļūstu uz normāla zemes ceļa. Pēc pāris kilometriem vietā, kur blakus sabrukušam tiltiņam jāforsē upīte satieku igauņa Sūra ekipāžu, kas šeit pamanījusies salauzt savas mašīnas stūres mehānismu. Kad līdz finišam palicis nepilns kilometrs, izdzirdu tālumā pazīstamu motora troksni. No pagrieziena izbrauc Arnis un es ātri lecu mašīnā. Finišu sasniedzam 2 minūtes un 22 sekundes pirms 7 stundas ilgā kontrollaika beigām. Krievu tiesneši ir sajūsmā un mums par godu pūš tauri. Pēc divdesmit minūtēm parādās Sūra mašīna, ko stūrmanis stūrē ar mietu, bet viņš visu jau ir nokavējis. Līdz ar tumsu ierodamies nometnē – Ladogas ezera krastā. Mums priekšā atpūtas diena.

Solnce, vozduh i voda, naši lučšije druzja

Atpūtas un sakopšanās diena visiem liekas ļoti svētīga. Tiek savestas kārtībā mašīnas, sadakterētas iegūtās brūces un pats par sevi saprotams apmeklēta onkuļa Fjodora pirts tuvējā miestā. Viņš latviešus uzņem jau ceturto gadu pēc kārtas un ir priecīgs, ka var paslepus no sievas kopā ar mums ieraut kādu graķīti un nopelnīt kādu rublīti. Pirts pēc trim dubļu vannās pavadītām dienām tiešām ir ļoti noderīga.

Atpūtas dienā, lai izklaidētu vietējos un pašus dalībniekus, notiek pludmales un kāpu sacīkstes, kurās nav obligāti jāpiedalās, bet tomēr iespējams nedaudz papildināt kopvērtējuma punktu summu.

Benzīns, benzīns, benzīns…

Labi atpūtušies, tīri un apmierināti ar savu līdzšinējo sniegumu dodamies uz 120 kilometrus tālo 5.specposma startu. Izlūkot trasi pirms starta it kā ir aizliegts, bet mēs tomēr pamanāmies palūkoties, kas mūs sagaida. Pēc 100 metriem trase iet pāri 50 metrus platai, krāčainai upei. No krūmiem vērojam, kā vecākais sacensību dalībnieks (69 gadi) ar iesauku Turboģeds mēģina izlūkot upes gultni. Neskatoties uz to, ka viņš bruņojies ar garu kārti viņu vairākas reizes aiznes straume. Brīžiem liekas, ka būs jāiet viņu glābt, bet viņš tomēr veiksmīgi pats tiek līdz otram krastam un atpakaļ. Mēs pavērojam pāris džipus, kas forsē upi un izskaitļojam optimālo maršrutu, kas ved pa vietu, kur ir visspēcīgākā straume. Brāļu Mateiko Toyotu šajā vietā upes straume aiznesa pārdesmit metrus un viņiem tikai brīnumainā kārtā izdevās izkulties līdz krastam. Proto – sporta grupas mašīnas ir smagākas un augstākas, tāpēc visi upi forsējam bez īpašām problēmām, kaut arī ūdens līmenis dziļākajā vietā gandrīz sasniedz stiklus. Tālāk jāpārvar pāris gravas ar stāviem krastiem un trase ved pa dubļainu meža ceļu. Var braukt ātri, tāpēc viss aizmugurē lido pa gaisu. Pēc brīža sajūtam spēcīgu benzīna smaku. Lecu ārā, atveru aizmugures durvis un no turienes gāžas ārā benzīns – salonā ir izlijusi puse no rezerves kannas. Salons pilns ar benzīna tvaikiem un mēs pārvēršamies par braucošu vakuumbumbu, kuras detonēšanai pietrūkst tikai viena dzirkstele. Arnim pie stūres un kloķiem ir ko darīt, bet mani benzīna tvaiki cītīgi mēģina “izslēgt”. Pēc pāris kilometriem sāk niķoties motors, apstājamies, un pēc brīža diagnoze skaidra: atkal negrib strādāt degvielas sūknis. Ātri izmetam visu no salona un sākam montēt rezerves sūkni. Arnis atvieno degvielas šļauku, kurā vēl ir spiediens un kliegdams izlido no mašīnas, viņš ir salējis acīs benzīnu. Paķeru minerālūdens pudeli un mēģinu skalot viņam acis, bet viņš sāpēs kliedz un negrib taisīt tās vaļā. Kad man jau sāk likties, ka palīdzēt viņam varēšu tikai pielietojot “sauso narkozi”, mums tomēr par abiem izdodas acis kādu brīdi noturēt vaļā un izskalot. Turpinām montēt rezerves sūkni, bet tikmēr viens pēc otra lielā atrumā mums pabrauc garām mūsu galvenie konkurenti: Zaķa, Margusa un Sūra ekipāžas. Pēc pusstundas turpinām braukt, bet motors joprojām neiet ar pilnu jaudu. Trase šodien ir īsts ātrumposms un citi to nobrauc 40 minūtēs, mēs nobraucam pusotrā stundā, bet kontrollaikā tomēr iekļaujamies. Kopvērtējumā pārvietojamies uz trešo vietu.

Manerheima līnija

Lai Ziemas kara laikā nosargātu savas Karēljas teritorijas no sarkanās armijas uzbrukumiem, somi ģenerāļa Manerheima vadībā izbūvēja ļoti spēcīgu nocietinājumu līniju, kurā veiksmīgi izmantots apkārtnes reljefs un ezeri. Līdzenās vietās no klintsbluķiem izveidotas vairākas prettanku joslas. Par to, ka šajā apvidū notikušas ļoti sīvas cīņas liecina daudzie brāļu kapi. Pa šo līniju, kas ilgāku laiku bija neieņemama Sarkanai armijai, organizatori ir nosprauduši 6. specposma trasi.

Vakarā mums it kā izdodas saremontēt un iedarbināt mašīnu, bet no rīta piecas minūtes pēc iedarbināšanas motors atkal sāk niķoties. Rezerves benzīna sūkņa mums vairāk nav, bet līdz startam tikai 4 stundas. Uz tuvāko (150 km) pilsētu – Sortavalu dodas kinooperators Andrejs un mehāniķis Mārtiņš. Mēs no trijiem mirušajiem sūkņiem mēģinām kādu atdzīvināt, bet tas neizdodas.

Līdz startam palikusi pusstunda, sazvanīt sūkņa meklētājus nevar, konkurenti dodas uz starta vietu, bet mūsu nometnē atmosfēra arvien vairāk uzkarst. Sūknis tomēr ir atrasts un atvests tiek 10 minūtes pirms starta slēgšanas. Lai to uzmontētu jāpārtaisa degvielas padeves sistēma, kam nepieciešama vismaz pusstunda…

Atstājam mehāniķus nometnē un dodamies kājām apskatīt trasi. Tā ir stipri līdzīga kā pagājušajā gadā, kad mēs to veicām ar “Tīģeri”. Trase ved pa kalniņiem ar stāvām nogāzēm, kuri krustām šķērsām izrakņāti ar ierakumiem. Apmēram 400 metri jābrauc pa upīti, kuras gultnē ir lieli akmeņi, kādi pāris kilometri ved pa ļoti purvainu mežu un purvu, bez tam jāforsē vairākas mazas upītes un “dubļu vannas”. Pirmo no mūsu grupas satiekam Margusu, kura Wranglers pagaidām iet bez problēmām. Pēc viņa nāk krievi ar savu monstru “Magnificiusu”, kas būvēts uz Rovera bāzes. Aiz viņiem seko Zaķis, kas knapi kustās, jo zaudējis stūres pastiprinātāju, bez tam vēlāk nometnē uzzinām, ka viņiem šodien bijušas pamatīgas ugunskristības. Motortelpā pārrīvējusies degvielas padeves šļauka izveidojot miniatūru ugunsmetēju un tikai brīnums, pašu operatīvā rīcība un ugunsdzēšamie aparāti paglābuši viņu mašīnu un varbūt viņus pašus no sadegšanas. Dīvainā kārtā, motortelpai izdegot, tomēr saglabājušies daži motora darbībai stratēģiski nepieciešamie vadi un viņiem izdodas tikt līdz finišam. Tālāk trasē satiekam Edvīnu no TR2, kuram arī šodien diez ko neiet. Kādi 2,5 kilometri no finiša mežā remontējas Sūra ekipāža, – viņi atkal zaudējuši stūri. Kādu brīdi paremontējas, nobrauc 200 metrus, un ierakumos atkal paliek bez stūres. Stūrmanim nekas cits neatliek, kā stūrēt mašīnu ar mietu, tikai šoreiz tas viņam ir krietni grūtāk, jo jābrauc pa ļoti stāvām nogāzēm un ierakumiem. Pirms paša finiša viņi saprot, ka kontrollaikā neiekļausies un apstājas remontēties. Viņiem tātad neieskaitīti ir jau divi specposmi un mēs neskatoties uz to, ka šajā specposmā nestartējām tomēr kopvērtējumā paliekam trešie.

Kaulainās pieskāriens

Līdz 7. specposma startam jānobrauc 70 kilometri. Mašīna ripo labi līdz brīdim, kad apstājamies uzpildīties nomaļā benzīntankā. Tūliņ pēc uzpildīšanās motors strauji zaudē jaudu un sāk klepot. Sākumā domājam, ka vainīgs atkal būs degvielas sūknis, bet manometrs rāda, ka spiediens degvielas padeves sistēmā ir pietiekams, tātad esam ielējuši sliktu benzīnu. Neatliek nekas cits, kā iebraukt klusākā vietiņā un to noliet. No benzīnbākas tek ārā soļarkai līdzīgs šķidrums. Par laimi mums līdz ir 20 litru rezerve un ceram, ka ar to mums pietiks.

Starta vietu sasniedzam pāris stundas pirms sava noteiktā starta laika un varam kārtīgi atpūsties un izrunāties ar tiesnešiem un konkurentiem. Tiesneši saka, ka šodien būs visvieglākā trase un pirms mums pa to izbraukuši pat TR1 grupas dalībnieki. Tātad sagaidāms kas līdzīgs rallijreidam, kas mums kā ātrai ekipāžai varētu būt zināma priekšrocība. Pirms mums trasē dodas Marguss un Zaķis. Izbraucam trešie. Trase sākumā ved pa meža celiņiem, kas pamazām paliek arvien dubļaināki. Pēc dažiem kilometriem trase caur krūmiem ieved ezerā. Neviens mums priekšā iestrēdzis nav, tāpēc lai nezaudētu laiku es no mašīnas ārā izlūkot trasi nekāpju.

Kad pa ezera malu esam nobraukuši kādus 50 metrus tuvojamies organizatoru izliktam reklāmas bannerim, kas jāapbrauc. Arnis to dara nenometot ātrumu un pēkšņi mēs sajūtam, ka pamatne zem labās puses riteņiem pazūd… Seko vairāki izmisīgi Arņa mēģinājumi dabūt mašīnu atpakaļ uz zemūdens klints plaukta, bet, par cik nav ieslēgts priekšējā tilta bloķētājs, tie ir veltīgi. Salons sāk strauji piepildīties ar ūdeni un mašīna gāžas uz labo pusi. Arnis vēl dažas sekundes izmisīgi mēģina braukt. Pirms paeju zem ūdens paspēju Arnim pateikt: “Kāp ārā!”. Kopā ar mani zem ūdens aiziet pie jumta nostiprinātais 220 V strāvas pārveidotājs. Mēģinu atvērt durvis, bet tas nav iespējams, zem ūdens sataustu, ka Arnim ir piesprādzēta drošības josta. Viņam to atsprādzēt izdodas tikai pēc dažām sekundēm un viņš, atsperoties pret mani, lien ārā pa pilota logu. Mēģinu viņam sekot, bet mani tur mana drošības josta, ko nekādi nevaru atāķēt, jo tā ir nospriegota. Paiet bezgala garas sekundes, kamēr kārtīgi apsēžos sēdeklī, josta atspriegojas un to var atāķēt. Ātri raujos augšup pilota loga virzienā. Kad iznirstu, mašīna jau ir krietni zem ūdens un ar kājām to vairs sataustīt nevar…

6 7 8 9 10 11

Arnis

Arnis

Harijs

Harijs

Izpeldam krastā un kādu brīdi mēģinām saprast, kas noticis un ko mums darīt. Pa krastu staigā vairāki žurnālisti, organizatori un televīzijas operatori, kas visi pēc kārtas apsveic mūs ar otro piedzimšanu. Pēc burbulīšiem nosakām aptuveno mašīnas atrašanās vietu un mēģinām nirstot noskaidrot, cik dziļi tā nogrimusi, bet mašīnu aizsniegt tomēr neizdodas. Par laimi mums palīdzēt piesakās žurnāla “Avto sport” fotogrāfs Andrejs Kameņevs, kas ir pieredzējis nirējs. Viņš jau pirmajā reizē nirstot sasniedz mašīnu un pie tās drošības karkasa piesien striķi ar pludiņu. Mašīna ir nogrimusi gandrīz 7 metru dziļumā un tur ūdens temperatūra ir +5 grādi. Otrreiz ienirstot Andrejam izdodas apmest ap drošības karkasu desmitmetrīgu stropi, ko mēs atsienam pret krastmalas koku. Pirms mums kaut ko līdzīgu pamanījās izpildīt reida grupas bobika ekipāža, bet viņi pirms nogrimšanas paspēja mašīnai pieāķēt trosi. Mašīnu izvilka ārā, nomainīja motoreļļu, izpūta ūdeni no motora un tagad jau dodas tālāk prom. Mums diemžēl sacensības ir beigušās, jo ir skaidrs, ka bez evakuātoru palīdzības no ūdens mašīnu ārā nedabūsim. Ejam pie organizatoru ugunskura, sniedzam intervijas NTV un gaidām evakuātorus.
Pēc stundas gar ezera malu piebrauc GAZ-66 un mēs, atsienot vinču caur bloku pret koku augstu klintīs, sākam vilkt ārā mūsu “Titāniku”. Glābšanas darbi ilgst gandrīz divas stundas un ir diezgan komplicēti, jo troses un stropes ir vairākkārt jāpārāķē. Pāris reizes, kad krastmalas koki sāk rauties ārā ar visām saknēm liekas, ka mašīnu zaudēsim vēlreiz. Trīs stundas pēc nogrimšanas beidzot parādās mašīnas pakaļgals, – tā ir nogrimusi uz jumta. Pavelkam mašīnu vēl vairāk ārā un izvelkam aizmugurējās vinčas trosi, lai pieāķētu pie koka. Neticami, bet “Came up winch” vinča pēc trīs stundu ilgas atrašanās zem ūdens vēl strādā.

Laimīgā izvilkšana

Laimīgā izvilkšana

Pārmetam mašīnu uz riteņiem un sākam vilkt laukā no ezera. Esam zaudējuši visas navigācijas iekārtas, Arņa telefonu un fotoaparātu, pamatīgi cietis jumts un izdauzīti stikli, kā vēlāk izrādās motors ir dabūjis hidraulisko triecienu. Tiekam izvilkti līdz tuvākajam gruntsceļam, bet 160 kilometrus līdz nometnei mašīnu aizvelk Andrejs ar savu Roveri.

Cīņa par sekundēm

Mums sacensības ir beigušās, bet līderiem, Zaķa un Margusa ekipāžām kopvērtējuma punktu skaits ir gandrīz vienāds un ekipāža, kas pēdējo 8. specposmu nobrauks labāk gūs uzvaru arī sacensībās kopumā. Zaķis startē pēc Margusa un tā ir neliela priekšrocība, jo ieraugot Zaķi sev aizmugurē Marguss varētu sākt nervozēt. Sākumā abi brauc daudzmaz līdzīgi līdz brīdim, kad Marguss, forsējot kādu upīti, pieļauj tehnisku kļūdu un zaudē gandrīz 15 minūtes. Visspraigākā cīņa noris labi pārskatāmajā “Dzērveņu purvā”, kas daudzas ekipāžas īsi pirms sacensību finiša no sacensībām tomēr izslēdz. Zaķis pie purva piebrauc 10 minūtes pirms Margusa, bet sākumā izvēlas mazliet nepareizu trajektoriju un zaudē dažas minūtes. Igauņiem braukšana pa purvu ir stiprā puse un Marguss Zaķi ātri iedzen, bez tam Zaķis nez no kurienes pamanās tiltos noķert pamatīgu bomi un norokas purvā. Tas atņem daudz laika un uz klintīm, kur organizatori nosprauduši tehniski sarežģītu triāla trasi Zaķa ekipāža nokļūst 10 minūtes pēc Margusa. Klintīs Zaķis gandrīz uzgāž virsū mašīnu savam stūrmanim Arnim Trūpam, bet viss tomēr beidzas labi un abi turpina dzīties pakaļ Margusa ekipāžai.

Brāļi Mateiko cīņā par otro vietu TR 2 grupā

Brāļi Mateiko cīņā par otro vietu TR 2 grupā

8. specposma finišā uzzinām, ka Zaķis tomēr ir nobraucis distanci par pāris minūtēm ātrāk nekā Marguss. Lielāko distances daļu viņš ir nobraucis bez stūres pastiprinātāja.
Viņa rokas pārklātas ar brūcēm un zilumiem, bet par laimi neviens kauls nav salauzts. Edgars Zaķis un Arnis Trūps ir izcīnījuši ļoti grūtu un nozīmīgu uzvaru Ladogas trofi-reida proto – sporta grupā, kas tiek uzskatīta arī par reida absolūto uzvaru! Brāļi Mareks un Vitālijs Mateiko izcīna otro vietu TR 2 grupā.
Brāļi Mateiko cīņā par otro vietu TR 2 grupā

Džips uzvarētājiem

Pēdējā nometnē Ladogas ezera krastā organizatori uzrīko lielu ugunskuru pie kura visiem dalībniekiem, kam izdevies līdz šejienei atkļūt, tiek izdalīti piemiņas diplomi. Reids beidzas turpat kur sācies – Izaka katedrāles laukumā. Ar klusuma brīdi pieminam divus reida laikā bojāgājušos: Kirilu Rediskinu, kas mira no saindēšanās ar izplūdes gāzēm un Oļegu Poļakovu, kas gāja bojā avārijā pārbrauciena laikā. Godalgoto vietu ieguvējiem tiek dalīti kausi, medaļas un vērtīgas balvas, bet uzvarētāji savā starpā izlozē divus UAZ Hunter džipus. Izloze notiek izvelkot no akvārija UAZ modelīšus, diviem no kuriem zem motora pārsega ir uzraksts “balva”. Velkot ārā modelīšus, galvenais uzmanīties, lai roku nesakož akvārijā salaistās, trīs nedēļas nebarotās piraņas. Modelīši pavisam astoņi, un trešajā vilcienā palaimējās maskaviešiem, kas uzvarējuši tūrisma grupā. Visi velk vēlreiz, bet nekā. Akvārijā palikusi viena džipa vērta mašīnīte uz trim gribētāju komandām. Tiek uztaisītas trīs lozes, no kurām laimīgo izvelk Edgars Zaķis un Arnis Trūps. Džipu viņi ir pelnījuši simtprocentīgi, jo par uzvaru Ladogā cīnījās nu jau ceturto gadu pēc kārtas un tā nav nejaušība, bet grūta darba un gadu gaitā uzkrāto bezceļa braukšanas iemaņu rezultāts. Kā jau tas pienākas, uzvarētāji sevi un apkārtējos kārtīgi aplaista ar šampanieti un turpina svinēšanu.

Mūsu komandā noskaņojums nav diez ko jautrs un apnicis visiem stāstīt kāpēc mūsu mašīna izskatās tik bēdīgi, tāpēc dodamies mājās. Starpgadījumi pa ceļam negadās un robežas, kopš esam ES, šķērsot var krietni ātrāk, tāpēc jau pirmdienas priekšpusdienā atgriežamies normālajā, ierastajā dzīvē.

Ar Edgara Zaķa atļauju pārpublicēts no http://4×4team.com/

2 comments to “Tautai jāzin savi varoņi … ” – Pasaules lielākais 4×4 pie(iz)dzīvojums Ladoga Trophy 2004.

Leave a Reply