SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – Kā Zebra* brauca Ziemeļmeitu lūkoties.

Ar šo rakstu mēs aizsākam Latvijas trofireida un ekspedīciju retrospekciju , jeb vienkārši izsakoties “Tautai jāzin savi varoņi … “

efoto_8Autors Indulis Vīdušs

„Mīts par igauņu neuzvaramību ir stipri pārspīlēts”
RRC*
Kā Zebra* brauca Ziemeļmeitu lūkoties.

Pēc divām ekstrēmi smagām sacīkstēm Krievijā un Somijā, mums jādodas salikt punktus uz „i” izšķirošajā posmā Igaunijā. Pasākums saucas Baltijas jūras kauss, jeb kā to vairāk pazīst Latvijā, Somu jūras līča kauss. Divreiz esam pēc punktiem zaudējuši igaunim Margusam ar viņa slaveno Unijebiku, bet abas reizes viņu uzveikuši cīņā par izdzīvošanu. Somijā viņš iznīcināja visus rezerves riteņus un pat neaizbrauca uz finišu, bet tundras iedzīvotāju visai aptuvenā izpratne par laika un telpas kontinuitāti (viņiem tur laiku no saullēkta līdz saullēktam mēra gados) piešķīra viņam uzvaru. Vēl cīņā par kausiem varētu iesaistīties igauņi Vaiko un Suurs, bet ja mēs nostartēsim savu spēju robežās, viņiem būs grūti mūs izstumt no otrās vietas.

Kā jau to bija pamanījis RRC, Labajai fejai* ir problēmas ar vīzām. Tāpēc viņa savu pēdējo, izmisīgo mēģinājumu mūs aizkavēt, veic uz robežas. Nissanam beigusies tehniskā apskate un pagaidu protokolu igauņu robežsargi Valgā neņem pretī. Līdz Ainažiem ir vēl kādi trīs mazie robežpārejas punktiņi uz grants ceļiem, kur ļauži dzīvo tuvāk dabai, un augstāk par formalitātēm vērtē cilvēcīgās attiecības. Dodamies laimi meklēt pirmajā no tiem un mums veicas! Robežsargs noņem lielo piekaramo atslēgu no barjeras un novēl mums laimīgu ceļu! Ar pāris stundu kavēšanos esam iekšā. Pazvanu organizatoram un pabrīdinu, ka būsim vēlāk.

Pa mazajiem ceļiem neizdodas uzturēt vajadzīgo ātrumu un rezultātā Īsaku nonākam stundu pēc pirmās mašīnas starta. Piereģistrējos un mums iedod pēdējo starta laiku — palikusi vēl kāda pusstunda. Veikli pošamies un ar kādu piecu minūšu kavēšanos saņemam kontrolpunktu (KP) koordinātes — uz priekšu! 22 stundas kontrollaika un divas stundas soda laika — kurā finišējot, katrās 15 minūtēs zaudē 1 atrasto kontrolpunktu. 30 punkti izkaisīti pa četrām ģenštāba karšu lapām — apmēram 1000 kvadrātkilometru platībā. Pāris asfaltēti ceļi un purvi, purvi, purvi…

Pirmie divi kontrolpunkti turpat pie ciemata vecā karjerā. Nekā īpaša — elementāra atrādīšanās skatītājiem. Nākamie drusku tālāk meža stigā. Kamēr tiekam līdz mežam, jau satumst. Pa izcirtumu ņemas kādi pāris Tr1, tālāk sākas apmēram kilometru gara stiga pa kuru varbūt var tikt līdz mūsu punktiem. Stigu izbraukājuši mežinieki, pāris reižu nākas vinčoties laukā no megarisēm. Bet citādi tīri ciešami. Tiekot tuvāk punktiem, var redzēt, ka igauņi acīm redzot izmanto atšķirīgas kartes, jo tuvojas mums pa 1982. gada kartē neiezīmētu stigu, perpendikulāri mūsu maršrutam. Neizskatās, ka viņiem ietu daudz ātrāk, turklāt viņi braucot turp atpakaļ spīdina viens otram gaismu acīs un rezultātā neredz ceļu. Vietā, kur mūsu maršruti tiekas, atrodas viens punkts, nākamais kādus 100 metrus tālāk. Te jau purvainais mežs ir uzrakts krustām šķērsām un faktiski pārvietojamies tikai uz vinču. Atpakaļ ejam pa “savu” stigu, negribas pārbaudīt kāpēc Marguss te tiek uz priekšu tik lēni. Izcirtumā atkal satiekam mazās raķetes*. Arī šie ir izcīnījuši savus punktus un uz ceļa izbraucam reizē.

Starta/finiša lapā tas arī viss. Nu ir laiks stratēģiskajai plānošanai. Vairums punktu atrodas ciešā grupā orientēšanās zonas (OZ) tālajā galā. Citi izkaisīti pa ceļam uz to. Ja plānots būtu obligāti paņemt visus punktus, tad būtu loģiski sākt no tālā gala un lēnām tuvoties finišam. Bet Somijas pieredze mums ir mācījusi pieticību. Labāk no rīta, laika un spēka trūkumā, būt vietā, kur ir liela KP izvēle, lai atlikušajā laikā paņemtu vieglākos punktus maksimālā skaitā. Tāpēc dodamies no punkta uz punktu virzienā prom no finiša, kas atrodas Peipusa ezera pašā ziemeļu galā.

Lielākā daļa KP leģendā aprakstīti īsi — pāri grāvim. Šie purva grāvīši ir staigni un padziļi, vinčojamies uz nebēdu. Nonākam pie “saistīto” punktu grupas. Šie četri punkti ir obligāti jāpaņem visi kopā, ja kāds pietrūks, pārējie netiks ieskaitīti. Iebraucam kārtējā izcirtumā, kur vajadzētu būt pirmajiem punktiem. Tie arī ir! Bebru uzpludinātas upītes pretējā krastā! Pabakstu pirmo brasliņu ar koku — dziļš! Braucam uz nākamo, ja tas būs ņemams, tad domāsim, vai ir vērts te gāzties iekšā. Otrs brasliņš ir platāks, bet seklāks. Izskatās, ka to iebraukājusi mežcirtēju lielā tehnika. Jau labu laiku atpakaļ norādīju Ventam uz ledus kristāliņiem, katra zāles stiebriņa galā. Izskatās pasakaini, bet bradāšanai, pa dziļiem brasliem ir redzēti arī patīkamāki laika apstākļi. Vents, tikai uz brīdi izkāpjot no Zebras, negribēja man ticēt par salu, tāpēc pavandos pa peļķi un uzrādu viņam reālu ledus gabalu. Purva peļķes sāk aizsalt pie kāda piecu grādu sala…

Pirmo braslu ar lielu sirds trīcēšanu izdodas paņemt gaitā, ūdens brīžiem skalojas pāri lampām. Te nu galīgi nav vieta kur gribētos nakšņot! Aiz upītes ir kontrolpunkts un novilkta lentīte, lai nevienam neienāktu prātā, prom braukt citādi kā atkal pāri upītei. Uz ceļa izcirtuma malā dežūrēja tiesneši… Arī atpakaļceļā tiekam cauri sausām kājām! Uff! Nu jau cits nekas neatliek, kā bāzties iekšā dziļākajā braslā. Ielaižamies ūdenī, un auto iztaisnojoties upes gultnē motora pārsegs paliek zem ūdens! Mums likās ka rudens aukstumā tik dziļi brasli būtu pārspīlējums! Igauņiem ir cits viedoklis. Par laimi arī Zebrai ir savs viedoklis par notiekošo un izdodas izcelt priekšējos riteņus jau seklākā vietā. Veikli vinčojamies ārā un ņemam punktu! Aiz upītes atkal ir lentīte — jābrauc vēlreiz pāri braslam! Atkal izdodas izcelt priekšu un izvinčoties! Labi ka tā, labi ka tā! Varbūt ka tik traki nemaz nebija, bet BRIESMĪGI negribējās slapināties.

Drusku pameklējam nākamo saistīto punktu, bet izskatās, ka pie tā jābrauc no citas puses. Paņemam iesākumā priekšpēdējo no saistītajiem punktiem. Tas ir vienkārši meliorācijas grāvja otrā pusē. Žvīks, žvāks iegāžamies grāvī, čīks, krakš pakaļvinča mūs nogādā atpakaļ izcirtumā. Dodamies uz priekšu pāri celmiem meklēt pēdējo saistīto punktu. Ja to neatradīsim, mūsu naksnīgās peldes būs kaķim zem astes… Finālā esam apbraukuši apkārt nelielam meža/krūmu pudurim, kurā GPS uzrāda punktu, bet kurp neved ne mazākās auto pēdas. Ņemu kabatas bateriju, un dodos krūmos iekšā. Ja kaut vai viena mašīna pie punkta ir bijusi, man vajadzētu atrast tās riepu nospiedumus. Izlaužos slīkšņai cauri līdz kādai kartē neatzīmētai stigai. Te ir tukšs un kluss, vienīgi pilnmēness ar interesi nolūkojas manās izdarībās.

Vents pa rāciju ziņo, ka esot atradis kļūdu koordinātēs. Nu tik jāskrien uz Zebru. Palūdzu lai viņš drusku uzgāzē un steidzos skaņas virzienā. Vieta ir tāda kuru vidzemnieki sauc par pizenāju un slarbenāju. Mazas egles, nezināmas sugas krūmi un apakšā līdz celim ūdens. Pāris zari trāpa tieši acī, bet par laimi tie ir pārāk tievi, lai apdzēstu gaismu pavisam. Aizelsies ierāpjos Zebrā un ievadu pareizās koordinātes. Punkts ir tepat netālu, aiz zināmā meliorācijas grāvja. Atrodam vietu, kur gonka* ir gājusi pāri grāvim un pa pēdām arī punktu. Nu ir pilns komplekts.

Kārtējais KP

Kamēr braukalējām pa izcirtumu, varējām vērot kā igauņi izprot Tr1. Viņiem punkti ir tepat blakus mūsējiem tikai drusku seklāki. Daudziem nav vinču, un tad viņi izlīdzas ar visai ekstravagantu metodi. Ieskrienas pa izcirtumu un iegāžas vajadzīgajā pančkā. Paņem punktu un mierīgi gaida nākamo dalībnieku. Lai tiktu pie kārotā punkta, tas izvelk iepriekšējo, tad ar lielu blīkšķi iegāžas iesildītajā vietiņā. Mēs izrāvām sausumā kādas četras mazās raķetes, bet tā arī nesapratām, kā tiek no meža laukā pēdējais sacensību dalībnieks – tad kad garām vairs neviens nebrauc? Mūs jau var uzskatīt par ekstrēmistiem, bet mēs pārvietojamies ar ļoti sagatavotu un specializētu tehniku. Tad kā lai nosauc šos trakos?

Atmiņā iespiedies kāds punkts vecā karjerā. Pa šauru dzegu viena auto platumā, jānobrauc līdz tās galam gar dziļu karjera dīķi. Pa šādām dzegām parasti pārvietojās ekskavatori un raka laukā pareizo granti visā strēles dziļumā. Esmu ievērojis, ka šie karjera aparāti nav nekādi mazie un atstāj aiz sevis bedres daudzu metru dziļumā. Nu tā ir pieplūdusi ar ūdeni, un nemaz nerosina pamērīt dziļumu. Dzegas galā ir jāpagriežas taisnā leņķī un jānostājas gandrīz vertikāli uz karjera nogāzes. Par laimi baiļu sajūtu nogurums ir aizslaucījis nebūtībā. Ar prātu aptveram, ka te nebūtu tā vieta, kur sacensties ar Arni dziļumniršanā. Mierīgi un atsaldēti manevrējam, līdz Zebra ir piecelta pakaļkājās un pieslieta pie sienas. Novelkam roceni, slāpējam motoru un kāpjam ārā fotografēties. Pēc tam to visu atkārtojam pretējā secībā…

Piebraucam pie diviem nākamajiem punktiem. Stiga uz tālāko KP ir pilna ar tehniku, bet vienam ir jābūt tepat ceļa malā. Atrodu ar lentu norobežotu slīkšņu, kas skaisti šūpojas pa to bradājot kājām, un pēc brīža arī vajadzīgo plāksnīti ar numuru. To meklē arī kāds igauņu stūrmanis, uz ceļa gaida aparāts, kas kādreiz varbūt bija Toijota. Saucu Ventu ar Zebru pie sevis, bet kāds nelietis atkal nav ieslēdzis priekšējo tiltu, un kamēr Vents noskaidro, ka šī nav gluži tā vieta, kur vingrināties braukšanai klasikā, igaunis aizlec priekšā pa salīdzinoši svaigu vietu, kur sūnas vēl spēj noturēt viena auto svaru. Mēģinām ielauzties pa galveno risi, bet te purva substance ir sakulta putās un uz priekšu var tikt tikai ar vinčas palīdzību. Nākas gaidīt kamēr igaunis nesteidzīgi un vairākkārt fotografējas un tad atpakaļgaitā izvinčojas no dūksts. Pēc tam mēs varam atkārtot visu to pašu.

Šajā izcirtumā sākas arī stiga uz nākamo KP. Stiga ir diezgan īpaša. Tā ir dubultplata un ar mazu, sūnām aizaugušu grāvīti pa vidu. Pa kreiso malu ar maziem panākumiem vinčojas iepriekš redzētā igauņu Toijota, labajā malā kāda Tr2 Rovera ekipāža vingrinās haidžeka* lietošanā. Blakus grāvītim ir drusku augstāka vieta, kur acīmredzot ir samesta no grāvja izraktā zeme. Mēģinām pārvietoties pa to. Palieli celmi laiku pa laikam mēģina mūs apgāzt, vai vismaz iedzīt grāvī, bet uzmanīgi manevrējot izdodas tikt uz priekšu. Pēc pārsimts metriem grāvīša pretējā malā ir punkts. Turklāt izskatās, ka mēs te esam pirmie. Laižamies iekšā grāvī, bet Zebra atduras tā pretējā malā. Vinča atrodas gabaliņu zem sūnām un ledaina ūdens. Par laimi izdodas izķeksēt trosi un drusku pavilkties uz pretējo krastu. Fotografējamies un braucam pa stigu atpakaļ. Igauņu Toijota ir pārvietojusies tikai kādus pārdesmit metrus! Viņiem nav reduktoru tiltu, tāpēc mūsu maršruts neder, bet arī blakus šķidrajā zampā esošie celmi īsti neļauj vinčoties. Tā viņi te var ņemties līdz rītam!

Kaut kur pašas Nakts un Nebūtības vidū, pie kāda KP atkal satiekam mūsu galveno konkurentu Margusu. Pirms starta paspējām tikai pa gabalu pamāt ar roku, tagad, kamēr Zebra mēģina mežā izmainīties ar Unijebiku, es varu mazliet aprunāties ar Valēriju. Saku, ka gribētos teikt, prieks redzēties, bet… Viņš smejas, ka tiešām situācija īsti neatbilstot priecīgas atkalredzēšanās standartiem. Viņi ir izvēlējušies pretēju stratēģiju un sākuši no blīvās KP grupas tālajā galā. Mazliet pabaidu konkurentus ar dziļajiem barsliem saistīto punktu grupā un šķiramies. Ļoti labi. Margusam ir veselīgi zināt, ka arī mēs bebra neatlaidībā cīnāmies uz priekšu. Lai viņam ir par ko padomāt!

Ap trijiem naktī ar mani iet uz galu. Arī Somijā no trijiem līdz četriem neatradām nevienu! kontrolpunktu. Tagad katru reizi, lai kāptu ārā no Zebras, kaut ko meklēt naktī un dubļos, man nākas arvien ilgāk saņemties. Doma, ka būs atkal jāstiepj trose, līdz ceļiem brienot pa ledainiem dubļiem mani dzen izmisumā! Esam arī iekūlušies kaut kādā elles priekškambarī. Runā ka Marguss tieši šeit esot ieberzies uz astoņām stundām! un rezultātā visu zaudējis. Celmu stigas galā T veidā jāpabrauc pārsimts metri uz abām pusēm un jāpaņem divi punkti. Viss jau būtu labi, bet tie pārsimts metri jābrauc pa purva grāvi, ko jau ir izrakājuši vairāki monstri, un turklāt kaut kādi atsaldēti mežcirtēji ir tīrījuši grāvja malas, un nozāģētos kokus pametuši turpat sapūšanai. Kopumā situācija atgādina prettanku aizsprostus kara gadījumiem. Lai laime būtu pilnīga, te vēl ir superlipīgie igauņu māli, kas vienā rāvienā bogeru agresīvo protektoru pārvērš par sliku! Nav brīnums, ka Margusam tieši šajā vietā gadījās kļūme.

Sēžu Zebrā un mēģinu vienoties ar pakaļkājām, ka vajadzētu vēl šo vienu reizīti kāpt ārā un jautrā riksī iet aizāķēt trosi aiz koka. Vents paskatās uz mani, uzstāda diagnozi, paņem stropi un iet pats kabināties, tad atgriežas un vinčojas uz priekšu. Labi gan ka kritiskās fāzes mums nesakrīt vienlaicīgi! Tā ilgi nevar turpināties. Pēdējās lepnuma?, pienākuma apziņas?, bet katrā ziņā pēdējās kaut kā paliekas piespiež mani iztrausties no siltās kabīnes un tenterēt uz priekšu tumsā. Paņemam vienu no punktiem un labu brīdi vinčojamies atpakaļ. Galīgi neiet! Paejos uz priekšu krūmos un atrodu kādas nebūt rises. Izskatās tīri braucamas. Katrā ziņā daudz labāk par galveno risi grāvī. Vinčojamies uz priekšu un pēc kāda brīža pat braucam. Šķērsojam stigu un atrodam mazlietotas rises cauri krūmiem uz tālāko punktu. Te gan laikam lodājis kvadrocikls, jo katru otro līkumu mums nākas paplašināt un iztaisnot. Izlienam uz galvenās rises pārdesmit metrus pirms KP. Dziļums ne pa jokam! Dubļi sakulti putās. Lai tiktu prom, meklējam jaunu ceļu cauri krūmiem. Vēl joprojām velkamies uz priekšu tikai šņorē, jo māli pārvērtuši riepu protektoru par neko.

Tiekam ārā uz ceļa un atalgojam sevi ar kādu šokolādīti. Smadzenēs notiek nopietna dzirksteļošana un laiku pa laikam lielāki īssavienojumi. Īpaši grūti ir koncentrēties braucot pa ceļiem. Tikko ir iespēja drusku atslābināties, tā smadzenes vienkārši izslēdzas! Šādā stadijā nonākam OZ tālākajā galā, kur relatīvi ciešā grupā atrodas atlikušie KP. Viens no punktiem nav numurēts, bet saucas izbraukšana no grāvja. Nekādu plāksnīti te neatrodam. Pie nākamā punkta leģendā rakstīts, ka tālāk kustība jāturpina pa grāvi. Jau kādu brīdi atpakaļ mums mežā piesējās kāds tipiņš un jautāja, kāpēc mēs nebraucam, kā leģendā prasīts. Liels bija viņa pārsteigums, ka angliskajā tulkojumā bija kaut kas izlaists. Acīm redzot igauņiem tur bija kādas papildus atrakcijas. Pārkarsušās smadzenes ļoti negribīgi līmē kopā bildi, ka arī šeit ir kas līdzīgs.

Pie nākamā punkta uz ceļa stāv kāds džipiņš, un pāris skatītāji?, tiesneši? vēro kā mēs ielaižamies grāvī. KP ir ūdensceļu krustpunktā un izskatās, ka kāds varbūt tiešām ir braucis tālāk arī pa grāvi. Daži citi pavisam noteikti ir līduši ārā tepat. Aizvien lielākas aizdomas rodas, ka tālāk tiešām jākustas pa leju. Mēģinām to darīt. Acīm redzot mēs esam vieni no pēdējiem, un tā īsti nevar saprast vai grāvim ir vai nav pamats. Ar priekšējo tiltu šķūrējam pa priekšu lielu kaudzi dūņu un rupju šķembu, kas sabirušas no ceļa uzbēruma. Pāris metrus atkāpjoties ar otro pazemināto izdodas ieskrieties un kādu metru tikt uz priekšu. Laiku pa laikam izdodas uzrāpties uz priekšā sastumtās čupas un atkal ielaisties dziļumā. Tāda sajūta ka bogeru protektors ir par smalku, lai kāpaļātu pa dūres lieluma šķembām. Riteņi bezspēcīgi kuļas uz vietas un salons pildās ar ūdens tvaiku un svilstošas gumijas smaku. Kādu brīdi nopietni spriežam vai gumija var aizdegties metru zem ūdens.

Laiku pa laikam nelīdz pat atkāpšanās — ieskriešanās metode un nākas kāpt ārā un lietot veco labo vinčošanās metodi. Grāvja pusē ir izcirtums, koki jāmeklē pāri ceļam. Iznāk vinčoties gandrīz 45 grādu leņķī uz priekšu un uz augšu. Trose pļauj grāvjmalas krūmus, un brīžos kad tā atslābinās mēģinu to pārnest pāri šķēršļiem, lai tā vilktu vairāk uz priekšu nekā uz augšu. Lai trosi nostieptu pēc iespējas taisnāk, pirms vinčošanās mēģinu to nest pa grāva apakšējo malu. To darot iežaujos ūdenī līdz padusēm. Visu nakti kāpaļāju pa risēm ļoti uzmanīgi, lai nesaslapinātos, un nu ap septiņiem no rīta beidzot izpeldējos! Lai nu cik grūti gāja, bet katrs murgs reiz beidzas un ar milzu dvēseles gavilēm pareizajā vietā izrāpjamies no ekstrēmā pārbaudījuma. Tiesneši visu laiku mums sekoja, braucot augšā pa ceļu, un vēroja vai mēs izbaudam visus eksekūcijas jaukumus. Te esot gājuši pāri arī Tr2! Grūti iedomāties kā!

Vēl atlicis viens saistīto punktu pārītis. Leģendā rakstīts īsi — „super swamper”. Piebraucam pie purviņa, Vents paņem papīra rullīti un nozūd mežā. Es izmantoju atelpu, lai ātri, ātri pagulētu. Pamostos no tā, ka roka izkritusi no klēpja. Sakārtoju ekstremitātes un mirklī atlūstu vēlreiz. Pēc brītiņa Vents ir atpakaļ, laiks celties un iet pataustīt purviņu. Tāda sajūta, ka pamats ir ciets, pa virsu kāds metrs sūnaina ūdens. Pa citu pēdām atrodam punktus. Lai izvairītos no pārsteigumiem brienu pa priekšu Zebrai. Īsi pirms saullēkta negribas lieki riskēt, turklāt slapjāks es jau vairs nevaru palikt. Patiesībā no saistītajiem punktiem biju gaidījis vairāk.

Ar katru brīdi paliek gaišāks. Vai nu gaidāmais saullēkts, vai piecminūšu miegs, vai zābakos žļerkstošais ūdens, bet ar katru brīdi jūtu arvien jaunu spēku pieplūdumu! Nomirt protams ir riebīgi, bet kāda bauda ir augšāmcelties! Sāku saprast kāpēc tas puisis no Nācaretes tā provocēja nabaga velnu Pilātu! Nupat tikai padodiet kādu kalnu, ko apgāzt, un pielūkojiet, lai nebūtu par mazu! Palikuši kādi pāris punktiņi, bet arī benzīns iet uz galu. Pieraduši, pie Mazozolu sprintiem, esam izlaidušies un rezerves kannu līdzi nevadājam! Grāvjos jāvinčojas zibenīgi, jo benzīns satek bākas stūros un līdz sūknim netiek. Motors jau sāk tā aizdomīgi šķaudīt. Satiekam pazīstamu igauni ar skanīgu vārdu Maits. Viņš nupat izlīdis no slavenā grāvja un spīdošām acīm nevar vien atrast piemērotus vārdus, lai aprakstītu savas emocijas par šo piedzīvojumu. Diemžēl benzīns viņam pašam iet uz galu.

Pēdējais punkts ir vecās kūdras raktuvēs. Maits nešaubīgi labāk pazīst apkārtni, jo nonācis te pirms mums. Kūdras virskārta ir noņemta un palikušas apkaltušas dūņas, bez nopietniem kokiem, kas varētu palīdzēt grūtā brīdī. Maits atpakaļgaitā ļoti uzmanīgi stumjas klāt pie punkta, bet beigās tik un tā ierokas. Blakus ir vēl viena rise, kas ar kāju pataustot liekas gana cieta. Saucu Ventam, lai nāk ar švunku atpakaļgaitā pie manis. Fotografējamies arī mēs un skatāmies, ka igauņi tin laukā trosi, lai vinčotos. Turklāt lūkojas uz sīkajiem bērziņiem šķērsām mūsu trajektorijai! Mudīgi jānotinas! Motivācija ir pats galvenais! Ar otro pazemināto, pašķīst dūņas un Zebra ir drošībā! Konkurenti paliek darboties ar trosi, mēs traucamies uz finišu! Jāpiezīmē, ka Maits ieguva otro vietu šajā pasākumā!

Pēdējais KP

Līdz finišam kādi 50 kilometri pa šoseju, bet no benzīna tik vien cik smakai! Rādītājs turas pie nulles un tikai pa bedrēm salecas uz priekšu. Pusceļā uz finišu ir bāze. Zvanu uz turieni Mārim lai izrok kaut no zemes apakšas kannu ar benzīnu un ir gatavs braukt mums palīgā. Mārim nav ar ko mūs nomierināt. Nauda tikai latos, kannas nav, Nisanam nosēdies akumulators un nolaidusi riepa! Skaists komplekts! Tomēr šobrīd mēs esam neapturami! Lai viss notiktu tā kā tam jānotiek, nometnē uzrodas Suurs, lai paremontētu vinču. Nešauboties ne mirkli, viņš izsniedz Mārim savu rezerves kannu un aizsteidzas atpakaļ uz purvu. Pa ceļam ielādējam benzīnkannu un lidojam tālāk.

UAZam ir daudz priekšrocību, bet pārlieku salona hermētiskumu, tam noteikti nevar pārmest. Uz šosejas caurvējš griež kā ar nažiem. Patiesībā pakaļējo logu kopš vasaras tā arī neesam atlikuši vietā. Katrā ziņā ļaužam, kurš pirms pāris stundām ir izpeldējies ledainā ūdenī, klājas diezgan interesanti, lai neteiktu, ka ir pavēsi. Ierodamies finišā un kamēr tiesnesis pārkopē fotogrāfijas, lai varētu novērtēt mūsu sniegumu, es kratos drebuļos tā ka nevaru ar pirkstu trāpīt pa mobilo telefonu, lai atbildētu uz saņemtu īsziņu. Tiesneši ziņo, ka no Tr3 esam pirmie finišā. Tā kā startējām pēdējie tas varētu nozīmēt tikai vienu — uzvara! Kaut nu tikai fočenes būtu sanākušas kā nākas!

Dodamies uz bāzi. Beidzot pārģērbjos, piešķiļam Nissanu un braucam uz tuvējo pilsētiņu pārbaudīt sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus. Ziņoju — tur viss ir kārtībā! Atgriežamies bāzē un pāris stundas nosnaužamies. Nu jākrāmē Zebra uz piekabes, bet tam vairs benzīna nepietiek! Diezgan precīzi esam izbraukājuši bāku tukšu. Par laimi turpat ir benzīntanks. Braucam uz finiša vietu kādā palielā atpūtas bāzē Peipusa ezera malā. Pēc kāda brīža arī rezultāti. Esam vinnējuši ar redzamu pārsvaru! Maitam par diviem punktiem mazāk un pāris stundām vairāk, Suurs atpaliek vēl par stundu. Marguss šoreiz saraksta beigu galā. Tas nozīmē ka viņš zaudējis mums arī kausa kopvērtējumā! Ja nebūtu tāds nogurums, droši vien šajā brīdī vajdzētu justies ļoti gandarītiem! Sezonas sākumā kādā intervijā es teicu, ka vinnēt trofi – reidu Igaunijā ir “krutāk” nekā Marko Martinam vinnēt ralliju Somijā. Es būtu priecājies, ja jebkurš no mūsējiem to paveiktu, bet izdarīt to pašam…!

Apbalvošanā tiekam izsaukti trīsreiz — igauņu posmā, Somu līča kausā un šī kausa kopvērtējumā! Trīs kausi, medaļas un diplomi, ksenona lampu komplekts un igauņu gaviles! Nezinu ar ko mēs viņiem tā esam iepatikušies, bet liekas, ka šamējie līksmo no sirds! Iespējams, ka viņi priecājās par to ka vairs nejūtas vientuļi. Ir pietiekami nopietni konkurenti arī ārpus Igaunijas, tas dzīvi padara tikai interesantāku! Ja sezonas sākumā, šie atbrauca uz Latviju un nosmēla zeltu, tad nu mēs esam paaugušies un starptautiskajos mačos savākuši visas godalgas! Sāka Zaķis Lādogā un mēs pabeidzām Igaunijā. Nu viņiem būs iemesls sapurināties!

Atvadāmies no draugiem un sarunājam tikties nākamajā gadā, kaut kur dziļi mežā. Dodamies ceļā. Valkas robežsargiem ir par ko pabrīnīties par to, kā mēs esam tikuši ārā no Latvijas, bet nav iemesla nelaist atpakaļ, jo Latvijā mēs ar Nissanu varam pārvietoties pilnīgi legāli. Līdz Valmierai braucu kā pingponga bumbiņa — no vienas ceļa malas uz otru. Ne par ko nevaru noturēties pie baltās līnijas. Īsi pirms Valmieras, beidzot aizmiegu pie stūres pa īstam. Ir laiks tālāk braukt Mārim. Lai arī viņam nav E tiesību, bet policisti šobrīd liekas mazāk bīstami par iespēju ielidot grāvī. Ap četriem no rīta esam Inčukalnā. Pēc piecām stundām jādodas ceļā uz Ādažiem, kur mūs gaida Latvijas kausa izšķirošais posms…

Interesanti, ko esmu nogrēkojies iepriekšējā dzīvē, ja tagad tik smagi jāmokās?J))))))

Indulis Vīdušs

Skaidrojošā vārdnīca.

RRC— mūsu draugs un konkurents.

Zebra— ģimenes loceklis ar savu viedokli un raksturu.

Labā feja — mistiska persona ar kuru daudziem ir bijušas intīmas attiecības, bet kuru neviens nav tā īsti redzējis.

Mazās raķetes — domubiedri, kas dara visu to pašu ko mēs, bet relatīvi daudz ekstrēmākos apstākļos.

Gonka — šeit un turpmāk bezceļa braucēju pasākums celmu izgāšanai sen nebrauktās meža stigās.

Haidžeks — nūjiņa glābējiņa, no purva ārā cēlājiņa, ar kuru, neuzmanīgi rīkojoties, var dabūt arī pa zobiem

Ar Edgara Zaķa atļauju pārpublicēts no http://4x4team.com/

2 comments to “Tautai jāzin savi varoņi … ” – Kā Zebra* brauca Ziemeļmeitu lūkoties.

Leave a Reply