SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – Igauņu rulete jeb nacionālās trofi-reidu īpatnības 2004

1201aAutors Indulis Vīdušs

Kaimiņzemes trofi braucēji jau izsenis pazīstami kā pieredzējuši sportisti ar labi sagatavotu tehniku. Pēdējā laikā gan pašmāju bāleliņi ir sākuši viņus bīdīt nost no goda pjedestāla augšgala, bet šajā sporta veidā pusi no uzvaras veido līdzi ņemamais „cūcenes” daudzums, tāpēc izaicināt igauņus viņu teritorijā ir nopietns pārbaudījums.

Bildes no pasākuma

Pirmie brīnumi sākas iepazīstoties ar nolikumu. Izrādās, ka EE visi brauc ar pašu gādātām kartēm — pārsvarā klēpjdatoros ar GPS uztvērējiem. Turklāt obligāts inventārs ir digitāla foto vai video kamera ar ko fiksēt savu klātbūtni kontrolpunktā. Sapērkamies visvisādu elektroniku, strāvas pārveidotājus un akumulatoru lādētājus, nu būtu jālūko pēc digitālām kartēm. Protams, ka sviestmaizes likumam darbojoties, Igaunijas CD ar kartēm un programmu svešvalodā, nevienam neizdodas atlauzt. Beigu beigās izdodas no labiem ļaudīm kaimiņzemē saņemt četras no piecām vajadzīgajām kartēm. Labāk nekā nekas.

Trīs dienas pirms izbraukšanas man ir izdevies vienoties ar klēpjdatoru par to, kurš no mums būs saimnieks un kurš kuru klausīs. Treniņu nolūkos aizbraucu no Rīgas līdz Inčukalnam vadoties pēc GPS un jūtos „vareni” sagatavojies pasākumam. Pa to laiku Vents ir radījis virkni uzlabojumu Zebrai. Vecais noteikums, ka jaunās konstrukcijas ir jāpārbauda pirms atbildīgiem mačiem, hroniska laika trūkuma dēļ, jau sen ir atmests. Ja mašīna iepriekšējā dienā pirms starta ir spējīga saviem spēkiem izripināties no garāžas, tad pārējo jau redzēs uz vietas. Priekšējā tiltā diferenciāļa bloķētājs gan neieslēdzas, bet saprast kāpēc un par ko, tāpat nav laika. Trīs gadus esam braukuši bez „bloķiem”, gan jau vēl šo reizīti iztiksim ar vienu pakaļējo.

Iestāšanās Eiropā ir krietni atvieglojusi robežas šķērsošanu, tāpēc bez kādas aizķeršanās nonākam zemē, kur laukakmeņus sauc par kivi. Tehniskā komisija Viljandē nekādas problēmas nerada, vienīgais aizrādījums, ka braukšana notikšot dabas liegumā, tāpēc motorzāģis jāatstāj bāzē. Acīm redzot, ja igaunis uzsēžas ar džipu uz celma, tad to nevis ar zāģi noīsina, bet sakur zem auto ugunskuru. Vēl ir laiks sameklēt vecpilsētā simpātisku krodziņu un ieturēt spēcinošas vakariņas. Pēc divdesmit kilometriem ir klāt arī ciematiņš Kōpu, kura centrā, pļaviņā aiz bāra un veikala ir paredzēta nometnes vieta. Pāri ielai ir baznīciņa un pāris trīsstāvu dzīvojamo māju, pirmajā brīdī tā kā pat drusku neomulīgi — visapkārt tik daudz civilizācijas.

Ir laiks uzmest aci konkurentiem. Igauņi visai nopietni attīstījuši pirmās divas monstru būves receptes. Unimoga vai Laplandera tilti, metrīgas traktora vai SS Boger riepas. Pa virsu Vrangleri, bobiki un pat viena Ņiva! Normāls tūnings kolchoza priekšsēža riteņotajai ekipāžai! Šamādu brīnumu viņiem tā ap desmit. Izņēmums ir Latvijā redzētais Pinna bagijs uz G klases Mersedesa bāzes un Olivera ultravieglais Rovers uz 37’ Bogeriem. Izskatās ka nāksies krietni vien pasvīst!

Pašā vakarā dalībnieku sapulce. Galvenais organizators Tōnu (liekas ka tā viņu sauca) mierīgi dod vaļā igauņu valodā. Kādu brīdi mēģinām uztvert kādu pazīstamu vārdu, tad mums tas apnīk un sākam pļāpāt savā starpā. Laikam, lai mēs netraucētu pārējiem, latviešus paaicina malā un kāds cits vairāku minūšu garo runu pārtulko diezgan īsi — leģendā viss būs uzrakstīts. Lieki piebilst, ka leģenda sastāvēja tikai no GPS koordinātēm un KP apraksta (piemēram — zemiene ar griez-zob (saproti kā gribi) zāli), turklāt pirmajā dienā mums to iedeva skaidrā igauņu valodā!!!!!!!! Tik un tā mums vēl bija paveicies, jo Podiņa & Co Samurajam otrajā dienā tika TR2 kontrolpunktu koordinātes. Mazais japāņu nelokāmais zaldātiņš četrus no tiem pieveica, bet tālāk palika tā kā drusku par dziļu standartauto! Organizatori noplātīja rokas un „devīgi” piešķīra viņiem dienas vidējo laiku!

Vakars jau vēls, tāpēc par visu pārējo domāsim no rīta. Lielais čigānu tabors — jeb citiem vārdiem bāzes nometne, ilgi negrib rimties. Daudziem tas ir galvenokārt atvaļinājuma paplašinājums, un jautrība sit augstu un galvenais skaļu vilni. Ap saullēktu sākas tradicionālais Hama motorzāģa koncerts. Šoreiz tas ir duets. Vēl viens krāns mēģina sacensties, kuram skaļāks „kovārnis”. Bet pasākumam pietrūkst pirmreizības efekta. Pa miegam konstatējam, — cik mīļi, Andris par  mums atceras un pats ir pie labas veselības! Ja tā turpināsies, nākamo koncertu vienkārši nogulēsim!
Ap septiņiem no rīta lienu ārā no telts un sāku gatavoties šīsdienas pārbaudījumiem. Par ko padomāt ir! No sākuma mēģinām iedzīt kompītī GPS koordinātes igauņu stilā — ar minūtēm un sekundēm. Latvju lietotā programma piedāvā gan minūtes, gan sekundes ievadīt vienā lodziņā un paiet zināms laiks un daži izplēsti matu kušķi, kamēr ar mēģinājumu — pārgājienu metodi izdodas atkost kādā veidā to izdarīt. Lai pasākumu padarītu interesantāku, kamēr es buros ap klaviatūru, sāk gaudot strāvas pārveidotājs un kompītis izslēdzas. Tā — situācijā , kad mūsu auto ir piepīčkāts ar elektroniku, kā tāds prezidenta linkolns, izbeigusies strāva! Vienkārši burvīgi.

Ventam visai drīz izdodas atrast vainu — lielais „aķis” ir pazaudējis masu. Atgūstam gaismu ekrānā un beidzot izdodas tās nolāpītās sekundes ieknikšķināt kompim saprotamā veidā. Olivera stūrmanis uztraucies par to ka mums pietrūst vajadzīgo karšu, piedāvā ielādēt slaveno Igaunijas programmu. Paldies viņam, bet man pietiek kreņķu jau ar šo tehnikas brīnumu. Piecas minūtes pirms starta mācīties strādāt ar jaunu programmu, kas turklāt vēl ir nesaprotamā valodā, tas nu tā kā būtu par šerpu!

Tā nu dodamies uz startu ar to kas nu ir. Startā mums iedod pāris nesaprotamas papīra lapiņas, kādā nezināmā svešvalodā (ir aizdomas par somugru valodu grupu). Uz vienas tā kā būtu leģenda uz mototrasi. Aiziet! Pārbrauciens pa lieliem ceļiem, pagriezieni marķēti ar ceļa zīmēm „Upsi tupsi 6km” un tādā garā. Bez problēmām nokļūstam vietā, kur citi jau cīnās. Garām lido Kokaļa toijota — Kārkliņš atkal savā elementā — labākais laiks. Tiesneši saka, ka ar trasi iepazīties laika nav, jābrauc tāpat. Noskatāmies aptuveno virzienu un aiziet! Mototrase, kā jau mototrase. Sīki, mazi tramplīniņi vienā gabalā. Sajūta kā braucot pa veļas dēli.  Cenšamies netrakot un neiznīcināt auto, bet otrajā aplī stūres pastiprinātājs vairs neko nepastiprina. Vienīgais labums, ka trases malā remontējas Uni-jebiks. Arī Margusam neveicas. Vismaz nebūsim pēdējie. Šo izrādīšanos skatītājiem vērtē ar koeficentu 0,1. Maksimums 10 punkti. Absolūtais iespējamais rezultāts šajā gonkā bija 220 punkti, tā ka šis tā īsti neko neizšķīra.

Finišā mums iedod vēl vienu lapiņu, uz kuras ir nākamā posma koordinātes. Pēc pāris kilometriem ir klāt liels karjers, kurā notiek diezgan interesantas aktivitātes. Pēc GPS karjerā jāatrod ap 20 kontrolpunkti, jāpiebrauc rokas stiepiena attālumā un digitāli jānofotografējas ar vienu roku uz KP, ar otru uz auto. Kadrā ļoti precīzi jābūt redzamām abām rokām un abiem numuriem (dažiem latviešiem atsevišķus KP neieskaitīja, jo kaut ko nebija trāpījuši bildē). Startē visi ar 5 minūšu intervālu un kontrollaiks 2 stundas. Pārjautājam tiesnesim par vērtēšanu. Viņš saka, ka katra minūte virs atļautajām 2 stundām vienkārši penalizējas ar vienu soda punktu. Tērēt vairāk par divām minūtēm viena punkta fiksēšanai neatmaksājas. Otrā dienā gan izrādās, ka tiesnesis pats neko nav sapratis, jo mēs nokavējām pāris minūtes un mums šo posmu vienkārši neieskaitīja! Lielajā nolikumā bija teikts, ka papildsacensībās laika normu nedrīkst pārsniegt, bet kā mēs varējām zināt, ko viņi uzskata par pamata un ko par papildsacensībām? Vēl kādi pieci punkti pa kāju, jo par laimi arī te uzvarētājs saņēma tikai 10 punktus. TR2 otrajā dienā, pēc mūsu bēdīgās pieredzes, tika īpaši brīdināti par šīm finesēm, bet vienmēr jau kādam jābūt pirmajam, no kura kļūdām citi (arī tiesneši) mācās.
Kādās divdesmit minūtēs ieknibinu visas koordinātes, un atlikušajā pusotrā stundā mēģinām pabraukāties pa karjeru. Pie paša finiša/starta ir vairāki KP gandrīz vertikālās karjera malas nogāzēs. Nofiksēt auto varētu, ja būtu nopietna rokas bremze, jo arī pilotam jākāpj ārā fotografēties. Mums šādas ekstras nav. Tāpēc atstājam tos uz beigām — ja pietiks laika, mēģināsim pievilkties ar vinču. Citi KP ir vienkārši karjera bedrēs un dīķos. Tr3 nav lielu problēmu piebraukt un aizbraukt. Prātu drusku jauc atsevišķi KP, kas paredzēti rītdienas TR2 braucienam. Liekas, ka sarunas karstumā esam paņēmuši arī pāris tādus, jeb arī kaut kas nav īsti kārtībā ar koordinātēm. To mēs tā arī nekad neuzzināsim.

Nepatīkami ilgi ieķēpājamies vienā no pēdējiem KP. Tas atrodas padziļā karjera dīķī, ar tendenci kļūt dziļākam. Mums pa priekšu te jau parakājušies gandrīz visi dalībnieki, un tieši pirms mums braucošais Unimogs ar UAZ bundžu, gandrīz jau netiek ārā no ūdens. Vairākkārtīgi iestrēgstot un dodot atpakaļgaitā, tas kārtīgi norok visus izbraukšanas ceļus. Mums tikt ārā bez vinčas neizdodas. Izravējam resnāko tuvumā augošo priedīti, tad ņemu trošu pagarinājumus, un dodos meklēt nopietnāku atbalsta punktu tālumā augošos krūmos. Pirmais alksnis atkal izrādās par knapu, par laimi otrs jau sāk vilkt. Tad saraujam divus pagarinātājus. Pilna programma! Visbeidzot izrāpjamies no peļķes, bet laiks jau praktiski ir cauri. Pa ceļam uz finišu mēģinām ar vinču paņemt vienu no „vertikālajiem” punktiem, bet irdenajā grantī negrib turēties arī nopietna resnuma priede. Laiks ir cauri, atliek tikai finišēt. Lazdāns par karjerā redzēto bija patiesā „starā”, tā ka gaidiet ko līdzīgu arī mūsmājās!

Pēc nelielas atpūtas saņemam šīsdienas pēdējā pārbaudījuma koordinātes — 17 KP, kas jāņem stingri noteiktā kārtībā. Kontrollaiks 10 stundas. Vispār ir arī KP apraksti un vēl pāris teikumi nezināmā somugru dialektā. Kamēr bakstu iekšā koordinātes aizsūtu Ventu, lai tiesnesis to pārtulko. Diemžēl no tā nav lielas jēgas, jo apraksti pilni ar augu sugu nosaukumiem, pie kuriem piestiprināti KP. Ne mēs, ne tiesnesis tik labi nezin krievu valodu un botāniku, lai varētu saprast, kādi ūdensaugi te ir domāti.

Pārdesmit kilometri pa ceļu, un nonākam pie pirmā KP. Te jau ir daži skatītāji. Pagrieziens uz nākamo un beidzot sākas bezceļš. Trase atgādina Zebras trenniņaplīti — zemūdens stiga, kur pirms katras saknītes ir izrakta pamatīga lamatu bedre. Priekšā jau redzams pirmais konkurents. Tas gan noteikti nav pieskaitāms pie faforītiem, bet katra apdzīšana padara dzīvi saldāku!

Vinčojoties Vents konstatē, ka esam palikuši bez stūres. Hidraulika izbeidzās jau mototrasē, un klāt lejamā eļļa jautri čurkstināja zemē. Bez hidrocilindra visi triecieni pa taisno tiek stūres mehānismam un rezultātā izjukusi BMW gumijas starplika, kam būtu jāamortizē sitieni un vibrācijas.

Kamēr Vents ar pāris žņaugiem mēģina atgūt kontroli pār priekšējiem riteņiem, mums aizvinčojas garām vēl viens igaunis ar Nissan pikapu. Nākamais KP ir pārplūdušā pļavā upes malā. Īstā vieta, kur Bogeriem ļaut parādīt uz ko tie spējīgi! Kamēr igaunis stiepj trosi, lai no pļavas ierāptos atpakaļ mežā, mēs apbraucam tam riņķī un pārlecam paaugsto slieksni! Mazs prieciņš, bet pašiem savs!

Jau nometnē bijām pamanījuši trīs igauņus, kas bija jocīgāki, par citiem. Krēmkrāsas žaketēs, raibos Havaju salu stila kreklos, hūtēs un ar mazām brillītēm, komandas imidžs bija atpazīstams. Nu viņi atkal maisās mums pa kājām. Protams, pārplūdušā pļavā iestrēguši starp krūmiem, pašā šaurākajā vietā, kaut ko ķimerējas ap vinču. Izvēlamies virzienu, kur krūmi tādi tievāki, ieskrienamies, cik atļauj metru dziļais ūdens slānis, un taisām jaunu ceļu. Visi trīs igauņi nostājas pamatstājā un vaļā mutēm noskatās. Briku, braku Zebra izlaužas cauri krūmiem un pabrauc man garām. Pēkšņi es saņemu pamatīgu belzienu pa kājām un tieku iegāzts ūdenī. Izrādās viņiem te bijusi zem ūdens izritināta kevlara šņore, kas nu ir uztīta Zebrai uz riteņiem, un nostiepjoties ir mani „nopļāvusi”. Labi vēl ka nebiju dziļi iestidzis risēs. Uz salīdzinoši līdzenas vietas, manas pakaļkājas tika vienkārši pamestas uz priekšu, nevis pārlauztas!

Sākam piņķerēt to nelaimi vaļā. Vents dod īsus rīkojumus igauņiem — tagad pavelc te, tagad padod pretī. Dažās minūtēs, saskanīgi strādājot, esam kustamo mantu godīgi sadalījuši. Saku — re nu, esam iepazinušies! Šie sāk kaut ko murmulēt un saprast var tikai „somi, somi”… Izrādās šie igauņi ir drusku savādāki par citiem… Vienojamies, ka ir „bjūtiful dei”, un mēs traucamies tālāk, cik nu to ļauj sapuvusī velēna un trauslie krūmiņi.
Pirmo sezonu braucot ar Bogeriem, es biju pilnīgi pārliecināts, ka Mazozolu tēvi tīšām no mums slēpj dubļus. Pēc tam es pieņēmu faktu, ka priekš Bogeriem dubļi vienkārši vēl nav izgudroti… Šī gonka pierādīja pretējo. Igauņi bija atraduši īstos, un lai visi varētu šo dabas brīnumu tā kārtīgi izbaudīt, sastādījuši tādu maršrutu, ka pa aptuveni 200×30 metru pļaviņu vajadzēja braukt četras reizes! Jāsaka, ka šis pushektārs bija rūpīgi uzrakts gareniski un šķērsām, un jauki garnēts ar laukakmeņiem, kā putukrējuma torte ar zemenēm. Kājām pārvietoties pa to varēja pēc šādas receptes — ar abām rokām pavelkam uz augšu labo zābaku un vienlaicīgi pagrozām pēdu, lai zem tās nerastos vakuums. Kopīgiem spēkiem izceļam labo kāju un ar visu zābaku pārceļam nākamajā pozīcijā. Tad visu to pašu atkārtojam ar kreiso…

Acīm redzamais, neticamais. Zebra stāv pļaviņas vidū, 20-30cm dziļās risītēs, visi četri riteņi griežas, bet uz priekšu neiet. Māli pielipuši pie riepu ārmalas padarot to 10 cm platāku. Ap „stupicām” satinušās ūdenszāles, tik izturīgas, ka ar rokām tās nevar saplēst, piedzinušās ar māliem, tā ka stūres stienis nevar pakustēties, un rezultātā Zebra arī ar vinču iet tikai taisni! Īsta superlīmes pļaviņa! No konkurentiem te redzējām tikai Pinna bagiju un tam ar te negāja neko vieglāk. Somi bija piebraukuši, bet nebija sadūšojušies te gāzties iekšā.

Kontrolpunkti dabā bija nostiprināti uz nomelnējušām finiera plāksnītēm apmēram 30x30cm uz kurām ar aerosolu bija uzpūsti rūsgani cipari. Atļaušos piezīmēt, ka ar dabīgā okerā apmērcētu pirkstu es tos uzzīmētu labāk redzamus. Īpaši ekskluzīvs bija 10. KP. Par laimi GPS koordinātes bija absolūti precīzas. Piebraucam upes malā, kur visi „metuši ripā”. Punkta nav. Pārbaudam koordinātes. Viss sakrīt. Tātad punkts norauts. Fotografēsimies tāpat uz plašāka apkārtnes fona, un mēģināsim iestāstīt tiesnešiem, ka esam te bijuši. Es jau iebrienu padziļi upē, lai iegūtu vajadzīgo skatupunktu, kad Vents zem ūdens pamana zilo šņorīti, ar kuru tie finierīši parasti tiek piesieti. Jā, te zem ūdens ir arī vajadzīgais KP. Piesiets pirms lielajiem lietiem, tas tagad jau ir pilnībā zem ūdens. Vispār jau tiesneši par kaut ko tādu mūs brīdināja, bet kaut kā nenoticējām…
Arī vienpadsmitais punkts ir upes malā, un arī nav atrodams. Pirms mums te jau ir meklējuši daudzi. Garajā grīslī ir iemītas daudzas taciņas visos virzienos. Te samanām kustību upes pretējā krastā. Tur ir Pinns, kas fotogrāfējas pie punkta. Kaut kā jātiek pāri. Ja upes krasts ir metru zem ūdens, nerodas ilūzijas par iespējām to šķērsot citādi kā pa tiltu. Kartē ir pārītis redzami un drīz vien pie viena no tiem esam klāt. Jau sākam stūrēt tam pāri, bet pēdējā brīdī tomēr liekas, ka četri 8 metrīgi lokani baļķi varētu būt drusku par knapu, lai noturētu Zebru. Varētu braukt meklēt otru tādu pašu, jeb pa lielceļu ar līkumu apkārt. Te protams apkārtnes zināšana ir milzu priekšrocība. Mēs izvēlamies braukt pa vietu ko daudz maz zinām — pa ceļu. Vēlāk protams atklājas, ka otrs tilts tiek uzturēts un uz to ved jauni un labi ceļi, bet šī informācija mums noderēs vienīgi nākamgad. Caur mežu izlaužamies upmalā un bez problēmām atrodam KP.

Tālāk atkal jābrauc pa plūdu zonu. Slapjajā pļavā saķeram Pinna bagiju. Bez reduktoru tiltiem, viņam te iet smagāk. Startēja viņš pirms mums, tā kā esam viņam priekšā par krietnu stundu! Sajūtas vienkārši lieliskas! Pirms diviem gadiem viņš vinnēja Lādogu, un tieši uz viņu mēs tēmējām, kad sākām gatavoties skrieties ar igauņiem! Šodien viņš varbūt arī nav pats spēcīgākais pretinieks, bet pirms diviem gadiem mēs varējām tikai sapņot par dienu, kad viņu pieveiksim! Gandarījums kā jūra! Divus KP paņemam plecu pie pleca, tad mežā viņu pazaudējam. Kādu brīdi mēģinām atrast īsāko ceļu uz nākamo KP grupu, viņš izmanto apkārtnes zināšanas un atraujas. Kontrollaiks iet uz beigām, divus punktus nākas izlaist. Lielā stresā paķeram pēdējos divus un steidzam uz finišu bāzē. Nolikums ir nežēlīgs — kavēties gan drīkst divas stundas, bet punktus tas noēd ātrāk, nekā tos ir iespējams atrast. Paspējam laikā. Spēka pietiek tikai, lai paēstu un iegāztos teltī. Rīts gudrāks par vakaru!

Pamostos pirms septiņiem. Izlienu no telts un tukšajā nometnē esmu vienīgais, kas var palīdzēt Tōnu pieknaģēt vakardienas rezultātus pie ziņojumu dēļa. Esam astotie. Nedaudz iegriež 0 punkti karjerā, bet pirmie seši ir paņēmuši visus KP! Pamazām parādās bufetes meitenes un ir laiks modināt komandu uz brokastīm. Brāļi mēģina restaurēt stūri, es paņemu kannas un steidzos pēc benzīna. Ieleju 50 litrus, bet bākā it kā ir vēl nedaudz brīvas vietas. Braucu uz tanku vēlreiz. Atgriezies nometnē paskatos pulkstenī un neticu savām acīm — deviņi un četrdesmit minūtes! Bet mums jāstartē bija jau pirms divdesmit minūtēm! Tā arī nevaru saprast, kā tas ir iespējams, bet esam nokavējuši!

Pateicoties par Mazozolu tēvišķajām rūpēm, pirms izbraukšanas un šeit uz vietas, šai dienai esmu izvēlējies dzelteno krekliņu ar kluba emblēmu. Bet svešā teritorijā tas acīm redzami nedarbojas! Kad ar 40 minūšu nokavēšanos, esam atlidojuši uz startu un saņēmuši šīsdienas KP koordinātes, nevaru ieslēgt datoru. Atmiņu tas pārskaita visai braši, bet tad paziņo, ka bez cietā diska darboties netaisās! Nu jā, vakar braukājot pa dziļo ūdeni kompītis visu laiku atradās garaiņos, kā virs vāroša katla. Nebūtu brīnums, ja pa nakti tajā būtu radies zināms kondensāts…

Pabraucam nedaudz uz priekšu, uz turieni, kurp devās konkurenti, tad man iešaujas galvā doma — ja man ir problēmas ar datoriem, es parasti zvanu pazīstamam hakerim Artiņam. Sameklēju telefonu, bet tas pa nakti izlādējies! Stresā protams nevaru atrast vajadzīgo lādētāju. Visādu vadu, ka biezs! Lādētāji abām kamerām, visādi „pričendāļi” kompim, bet telefonam nekā! Velkam uz nometni, droši vien palicis tur! Kad nometnē neko neatrodam, otrreiz pārrokam visas somiņas, kas sakārtas bobim pie griestiem un protams atrodu vajadzīgo vada galu! Artis mani nomierina — kompi var droši atstāt nometnē!

Ņemu veco, labo GPS uztvērēju, orientēsimies bez visādām pārgudrībām. Kamēr bakstu iekšā koordinātes, atkal drusku pabraucam virzienā, kādā devušies konkurenti. Bet GPS rāda visai dīvaini — attālums līdz 1.KP pieaug no 11 līdz 14 km! Pārbaudu koordinātes, bet viss ir pareizi! No kartēm mums ir plaukstas lieluma skatītāju karte, kur ir atzīmēta grupiņa KP, virzienā, kādā rāda GPS! Izskatās, ka ceļš turp ved caur bāzi. Tā nu trešo reizi novizināmies gar nometni un ar stundas handikapu traucamies pretī jaunām uzvarām!

Jautrība ar to vēl nebeidzas! Pēc mazās tūristu kartes var saprast, ka mums vajadzīgs kāds ceļš, kas izbeidzas purvā. Tālāk ir tikai Ķemeru tīreļa cienīgs muklājs, turklāt vēl dabas liegums, kura pierobežā mums paredzēts drusku parakāties pa dubļiem. Sasniedzam kādas krustceles, kas varētu būt īstās, bet GPS rāda nedaudz iesāņus. Mani mulsina arī ceļa zīmes, kas norāda virzienus uz kaut kādiem objektiem. Purvā taču nekam nevajadzētu būt. Pabrauksim labāk drusku uz priekšu un pameklēsim kādu citu ceļu. Kas meklē, tas atrod! Ir kaut kāds aizaudzis ceļš, kas ved ideālā GPS norādītā virzienā, un pa ko pat kāds nesen ir braucis!

Dodamies uz priekšu, garām mūžvecai māmuļai, kas auto savā pagalmā nav redzējusi gadus 20, pāri slīkšņainām pļavām, kas pamazām aizaug krūmiem. Kas par to, ka te jau neviens vairs nav braucis, toties virziens ir absolūti precīzs! Bums! Atmetamies blīva meža malā. Tālāk ceļa nav! Pabraukājam šķērsām pļavai, bet mums interesējošā virzienā nav pat nevienas stigas!

Paceļam cepuri atvadoties no večiņas, kas tā arī paliek neizpratnē, vai redzētais ir kaut kādā saistībā ar realitāti, un dodamies pamēģināt, to ceļu ar dīvainajām norādēm. Jo tālāk pa to braucam, jo skaidrāks paliek ka beidzot esam uz pareizā ceļa. Liels ir mūsu pārsteigums, kad netālu no pirmā KP satiekam pārējo Vīdušu bandu, kas nometnē, pēc mūsu aizbraukšanas, ir mierīgā garā pabarojuši mazo Martu, bez steigas sataisījušies un atbraukuši paskatīties. Kā stūrmanis, esmu izgāzies šorīt jau otro reizi! Ideāls sākums!

Ar divu stundu, kavēšanos esam sasnieguši pirmo punktu! Pārbaudu, vai plāksnītes numurs atbilst leģendā rakstītajam, bet Vents netaisās pabraukt tos pārdesmit metrus nost no ceļa iekšā dūkstī pie punkta. Izrādās pazudusi ģeneratora siksna. Katram sevi cienošam džiperim ir līdzi rezerves siksna, bet protams, ka vainīgā ir pati apakšējā, kurai priekšā ir sešas citas!. Kādas divdesmit minūtes paiet, kamēr viss tiek salikts pa vietām, bet es laiku izmantoju lietderīgi — beidzot varu ievadīt pārējo KP koordinātes. Paspēju ieknibināt līdz 21 no 35, kas mums paredzēti šai dienai. Kā vēlāk izrādās, tieši tik arī paspējam paņemt. Vents ziņo, ka Zebra ir kaujai gatava, veram vāku ciet un uz priekšu! Nākamie KP ir atkal kādas upītes palienē, diezgan cieši viens pie otra, un galvenā problēma ir sarunas karstumā nesajaukt pareizo kārtību. Vienu reizi mums iznāk dzēst ārā nepareizo bildi un fotografēties atkārtoti. Tāpat, reizīti izdodas pļavas vidū norakties, bet, par laimi, pietiek trošu pagarinājumu, lai pavinčotos atpakaļ pie kāda krūmu pudura.

Tālāk KP ir atkal izlikti, kādus pārdesmit metrus no ceļa, iekšā pančkā. Pie viena no tiem ir pat skatītājs. Kamēr mēs grozāmies ap KP sākam sarunāties, un viņš ziņo, ka mēs esot tikai kāda piektā ekipāža, kas šodien te parādījusies! Tas nevar būt, jo tas būt nevar! Kur tad visi blandās!? Bet īstenībā mežā ir diezgan kluss un vientulīgi. Ir tikai kāds kvadracikls un daži skatītāji. Neko nesaprotu!

Nākamā KP grupa ir atkal pāris kilometrus tālāk, un divi no tiem ir vecā applūdušā karjerā. Beidzot redzam kādu konkurentu! Tas ir Kokalis, kas vinčojas pa bedres apakšu. Mums vispirms ir jāpaņem otrs karjera punkts pārsimts metrus tālāk. Leģendā rakstīts — meklē pareizo ceļu! Un ir ko pameklēt. Zem ūdens apmēram metra dziļumā ir šaura un diezgan līka vietiņa, pa kuru ir iespējams piebraukt pie punkta. Gan ap labi, gan pa kreisi, jau pēc pāris soļiem ūdens jau man līdz padusēm, un liekas paliek dziļāks. Ielaižamies atpakaļgaitā dīķī un bez lielām problēmām piekuģojam pie vajadzīgās finiera plāksnītes. Atpakaļceļā izdodas ar pirmo piegājienu izcelt priekšējos riteņus no ūdens. Fū! Labi ka tā! Nu ir laiks izliet no zābakiem ūdeni un mierīgi izvinčoties sausumā. Te, izrādās, ir klāt TV operators un sola, ka būsim tikuši ēterā. Šodien es vairs ne par ko nebrīnos!

Otrs karjera punkts ir daudz vieglāks, vienīgi esam uztinuši uz „stupicas” diezgan daudz dzeloņdrāts. Atpiņķerējam to, bet bremzes negrib darboties. It kā viss būtu kārtībā, tikai nestrādā kā nākas. Nu, varbūt pāries! Tālāk atkal padsmit kilometru pārbrauciens uz nākamo grupu. Šitos atvilcienus pa šosejām, jau nu gan vajadzētu aizliegt ar likumu! Tagad ar tādām aizdomīgām, aizdomīgām bremzēm, mums zemu jālido cauri ciematiem uz nākamo mežu! Protams organizatoriem ir ērtāk nolikt vienu tiesnesi bāzē, nekā trīs mežā, bet tas ir līdz reizei, kad kāds kaut kur, tā konkrēti, kaut ko nonesīs.

Nākamā grupa atkal sākas ar atsevišķiem punktiem, kam var piebraukt pa normālu meža ceļu, un tad pārdesmit metri jāiebrauc dūkstī, pa konkurentu izraktu kanālu, un pēc tam jātiek atkal ārā. Liekas vakar te cīnījušies TR2. „Bigfūtiem” tas nav pārāk grūti, lai gan tāpat ir vērts veikt izlūkošanu ar kājām un izvēlēties vieglāko maršrutu. Beidzot saķeram kādu cīņu biedru. Tas ir vakardien redzētais sarkanais nissans. Tas kaut ko čammājas kādas stigas galā. Vajadzētu ātri tam lēkt garām, lai vēlāk nesanāk zaudēt laiku, gaidot kamēr tas lēnām vinčosies. Skatītāji, kaut ko ziņo, par kaitīgiem baļķiem trasē. Neko īsti nesaprotam. Sākam braukt, pa vietu kur nupat aizgāja pāri nissans. Vai nu mēs esam drusku platāki, vai maķenīt nepaveicas, bet ieslīdam dziļā bedrē pirms celma. Te atliek tikai vinčoties atpakaļ, un pēc tam ar vinču pievelkoties sāniski mēģināt palīst garām nodevīgajai bedrei. Nu mēs saprotam, ko mums stāstīja par to koku. Ieslīpi trasei pa apakšu ir glumjš baļķis, kas visus braukt gribētājus mēģina ieslidināt zināmajā bedrē.

Tālāk iet tieši kā pa celmiem. Starp tiem ir šķidri dubļi, un pirms katras saknes metrīgo riteņu izraktas bedres. Kādi pārsimts metri ir jāiet gandrīz vienīgi uz vinču. Turklāt kāds ļaunprātīgs sprungulis ir ielīdis motortelpā, un norāvis vinčai elektriskajam reversam vadus. Laiku pa laikam rodas nepieciešamība tomēr arī vinčai ieslēgt atpakaļgaitu, tāpēc cits nekas neatliek, kā celt augšā smago motora pārsegu un mēģināt vadus pielikt vietā. Pa to laiku igauņu nissans ir tikai knapi dzirdams. Tālāk ir zariem bruģēts mežistrādes ceļš, kas jau daudz vieglāk izbraucams. Pēc brīža atkal esam saķēruši igauņus. Kopīgi atrodam KP, bet pārbaudot pēc leģendas numurs nesakrīt. GPS rāda simts metrus atpakaļ. Dodamies kājām to meklēt. Otrpus purva grāvītim ir vēl vienas megarises, kur dubļi saputoti, kā ar milzu mikseri. Vienā vietā dubļi veido drusku regulārāku formu. Pataustot ar roku atrodas vajadzīgais finiera kvadrāts! Piesiets pie kādas saknes, tas vispār nebija redzams! Tipisks, grūti pārtulkojams, igauņu jociņš! Paņemam pareizā secībā abus punktus un te beidzas iepriekš ievadītās koordinātes. Laika vairs nav daudz, ieknibinu nākamo piecu punktu koordinātes (nezinātājiem varu pateikt, ka mobilās īsziņas raksta ar desmit pogām un tas skaitās neērti, GPS ir tikai četras) un laižam tālāk.

Pēc dažiem simtiem metru vinčojoties pāri kārtējam celmam Vents pēkšņi konstatē zināmas izmaiņas Zebras konstrukcijā. Šķērsstabilizatoram, kas notur priekšējo tiltu vietā attiecībā pret auto garenasi, atvērušies abi gali un tilts pasprucis savā vaļā. Izlienam atpakaļ puslīdz līdzenā vietā, un Vents mēģinās kaut kā ar trosēm to piesiet vietā. Mans uzdevums ir sameklēt atkāpšanās ceļu. Aizklumburoju pa trasi pārsimts metrus uz priekšu (tur kur grūti pabraukt ar Zebru, kājām iet ir vēl grūtāk). Te beidzas vājprātīgā celmu stiga un tālāk ir izdangāts, bet drusku jēdzīgāks meža ceļš. Te ir viss ko var vēlēties, igauņu nissans, drusku tālāk atkal vinčojas somi un te pat ir arī nākamais KP. Vēl viena EE sacensību rozīnīte. Trīs KP, kas bija izvietoti šajā murgainajā vietā, skaitījās „saistītie”. Respektīvi, tie bija obligāti jāpaņem visi trīs, citādi netika ieskaitīti. Lieki teikt, ka šis trešais mums jau bija neaizsniedzams, un tātad iepriekšējo stundu bijām nocīnījušies velti. Pāri izcirtumam un pļavai jau redzama šoseja, ja izdotos atvilkties līdz šejienei un forsēt divus grāvjus, varētu tikt līdz finišam… Nieka četri kilometri, bet pirmie divsimts metri nav vairs mūsu svara kategorijai.

Īsi pirms salūzām, manīju vēl kādas rises, kas veda šosejas virzienā. Klupdams, krizdams dodos garām Zebrai, izpētīt šo virzienu. Tas liekas cerīgāks. Vēlāk izrādās, ka šo ceļu evakuācijai vakar lietojis Martini. Te jāpārrāpjas pāri tikai pāris celmiem un var tikt līdz puslīdz braucamai vietai. Īsti nav skaidrs kā, bet iekšējā balss saka, ka te varēs tikt līdz šosejai. Vents pa to laiku pakaļējās vinčas trosi ir izmudžinājis cauri rāmim un ar to pievelk priekšējo tiltu vietā. Pāri celmiem izdodas bez vinčas „uzmest ripā” un aizkulties līdz sakarīgi braucamai stigai. Tā gan ved tieši pretējā virzienā, nekā uz bāzi, bet ir cerības, ka tā bez lielām sāpēm pieslēgsies kādam šķērsceļam. Tā arī notiek un piecpadsmit minūtes pirms sava pamatlaika beigām esam uz asfalta. Varam atļauties tādu greznību, kā ar auto, kam stūre turas uz goda vārda, bremzes kaut kad vakar bija un priekšējais tilts piesiets ar trosi, traukties uz finišu ar ātrumu 40 km stundā! Ar visu to esam laicīgi finišējuši, jo citādi soda punkti par kavējumu ir makten sāpīgi.

Bāzē iet vaļā diskusijas un brāļošanās dažādu tautību džiperu starpā. Ar pārsteigumu uzzinām, ka patiesībā mums ir vareni veicies ar izlozi! Izrādās, lai neveidotos rindas pie KP, katrs otrais sāk trasi no pretējā gala! Kamēr mēs vācām salīdzinoši vieglos punktus tālajā galā, mūsu galvenie konkurenti uzreiz bija iedzīti tajā vājprātā, kur mēs šo pasākumu beidzām. Turklāt līdz pašai labākai vietiņai, mēs pat vēl nebijām tikuši. Tur bija vecas kūdras bedres, kuras pirmie dalībnieki, tai skaitā arī mūsu galvenais konkurents Olivers, bija apbraukuši pa pļavu. Savukārt to organizatori vēlāk kvalificēja kā jaunaudzi un gudriniekiem piešķīra pa stundai soda laika! Ļoti skopajā igauņu leģendā, jau nu noteikti nebija nekas teikts, par lielā zālē ieaugušām mazām eglēm. Tālāk paliek vēl interesantāk. Pats lielais Organizators, ņēmies pa mobilo telefonu apzvanīt pārējos dalībniekus, lai brauc tikai un vienīgi cauri tām kūdras bedrēm! Pa sitienam trāpījies Marguss, kurš ielipa tur uz trim stundām! Aculiecinieki stāsta, ka viņa vranglertraktoram pa logu gāzusies iekšā salonā purva zampa. Jāpiezīmē, ka logs viņam sākas apmēram mana kakla līmenī! Finišā viņš atkūlās ar pusotras stundas kavēšanos — soda punkti tādi it kā viņš vispār nebūtu braucis.

Trešais rīts sākas ar BC dalībnieku sapulci. Izrādās TR2 ir igauņiem atļauts braukt trijatā. Ļoti smagajās trasēs trešais ekipāžas dalībnieks ir milzīga priekšrocība. Latvieši rāda nolikumu, kur ir skaidri un gaiši pateikts, ka ekipāžā drīkst būt tikai divi. Organizatori ir nostādīti varen neērtā situācijā. Viņi ir „pārmetuši” vai nu visus latviešus, vai nu visus savējos. Miniet nu, ko viņi finālā izvēlējās pataisīt par muļķiem?! Ne jau nu savējos, protams! Uz vispārējā fona mūsu problēmas ar tiesnešiem liekas galīgie sīkumi.

Ir parādījušies rezultāti. Kopā ar visiem igauņiem mēs esam ceturtie, Olivers otrais un Marguss kaut kur sestais, septītais. Interesanta finese — Latvijā EE braucēji tika iekļauti kopvērtējumā, mēs Igaunijā nē. Respektīvi mūsu rezultāts ir pa vidu starp trešo un ceturto no igauņiem.  Vēlāk tiek izlikti  Baltijas kausa rezultāti, kur viss ir kājām gaisā. Marguss pirmais, mēs otrie, Olivers trešais. Neko nesaprotu, pat pārjautāju tiesnešiem, vai nav kāda kļūda. Tie saka ka nē. Oficiālie rezultāti laikam būs publicēti pēc kāda mēneša, jo EE ejot vaļā lielais burkšķis par visu šo jautro nejēdzību. Ir par ko. Kaut ko tādu laikam nebija gaidījuši arī paši igauņi.

Lai nu kā, bet TR2 pie trešās vietas tiek Hams, Mateiko piektie, palaižot priekšā vienīgo Lietuvas ekipāžu. Tas, protams, ir pie nosacījuma, ja rūpīgi un ilgi rēķinot tie gudrinieki, tur nesarēķinās ko citu.

Neskatoties uz šīm nejēdzībām, liekas, ka kopumā iespaids par pasākumu visiem palika labs. Trases bija trakoti interesantas, konkurence nežēlīga, atmosfēra draudzīga (dažiem gadījās pārpratumi, bet paši vien bija vainīgi). Esam apmuļļājušies igauņu specifikā, divu dienu laikā iemanījušies nenoslīcināt digitālās kameras, gan jau nav aiz kalniem diena, kad latvieši vinnēs arī EE!

Ar Edgara Zaķa atļauju pārpublicēts no http://4×4team.com/

Leave a Reply