SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – Induļa raksts par Vepskij Ļes 2004.

efoto_9 Pēdējie romantiķi.

Vēstījums tiem, kas nākamajā gadā

tomēr sadūšosies izmēģināt laimi Vepskij Ļes.

Izaicinājums. Milzīgs izaicinājums. Prātīgus cilvēkus tas parasti atbaida. Tādus, kas ar prātu nedraudzējas, piesaista. Ātrumā nevaru atcerēties vēl kādu gonku, bez pērnā Vepskij, kurā Zebra nebūtu tikusi līdz finišam. Ir izlaisti atsevišķi SS, bet finišā mēs vienmēr esam bijuši. Tāda bezceļu autoritāte, kā Suurs, nav ticis Vepskij Ļes līdz finišam jau trešo gadu pēc kārtas!

Ir jau arī par ko! Pāri par 100 km smagā bezceļā, bez apstājas. Palīdzība no malas aizliegta un arī grūti sasniedzama vietā, kur mobilajam telefonam zonas nav un radiosakari paugurainajā reljefā ir visai nosacīti. Brauc ar to, kas tev ir līdz, un cīnies kā māki! Tā nu mēs mēģinām ar otro piegājienu uzkāpt šajā Everestā!

Krievijas vīzas saņemam stundu pirms solītā laika un dodamies taisnā ceļā pa Pleskavas šoseju uz austrumiem. 200 km pa Latviju, kriksītis Igaunijā un 700 Krievijā. 24 stundas nonstopā. Pirmie piedzīvojumi sākas Igaunijā uz Krievijas robežas. Igauņi lielā rindā dodas uz pārrobežas tanku pildīties. Četrās stundās tiekam līdz pirmajai barjerai vēl igauņu pusē. Turienes čigāni (vai kādas citas melnīgsnējas tautības pārstāvji) par 30 latiem piedāvā vietu rindā pie pirmās barjeras. Nokaulēt neizdodas. Bet tas ir tikai puse no kopējā rindas garuma! Katrā ziņā šīs komerciālās aktivitātes atmosfēru krietni uzkurina. Laiku pa laikam kāds auto, pārsvarā ar Latvijas numuriem, izmanto čigānu servisu. Kopā ir kādas 4-6 „blatņiku” mašīnas, kas rindai sakustoties paliek uz vietas un sev priekšā rada zonu komercijai. Izskatās ka Krievijas robežsargi uzskata, ka naktī ir jāguļ, nevis jāstrādā, tāpēc rinda stundām stāv pilnīgi uz vietas.

Mums priekšā ir paša „brigadiera” auto. Viņš gan vairāk laika pavada rindas galā, nodarbojoties ar sīko biznesu. Pirms pašas barjeras mums jau ir piegriezies. Čigānu nekur neredz. Rinda sakustas un es ar visu piekabi aizlienu stāvošajam garām. Tagad jākāpj no mašīnas ārā un jāpieskata, lai šie nenostrādā kādu cūcību. Tuvcīņā nejūtos spēcīgs, tāpēc eju pie Zebras pameklēt kādu parocīgu sitamo. Kamēr rakājos pa Zebras durvīm ar muguras smadzenēm jūtu, ka ir jāpasteidzas. Izrauju piemērota izmēra dzelzi un nolecu no piekabes. Čigāns ir klāt un „taisnīgā” sašutumā aizrāda, ka mēs esot viņam aizlīduši garām. Bet spēles noteikumus viņš saprot. Tā kā man rokā ir „balonatslēga” saruna notiek no 3 metru distances. Mēs viņam paziņojam, ka ekonomiski brīvā zona sākas virzienā aiz mums, un garām te neviens vairs netiks. Vēlāk viņš drusku padraudēja ar nepatikšanām un vadāja visādus smurguļus rādīt miera jaucējus, bet brāļi Vīduši nakts vēsumā spiesti visai sparīgi soļot apkārt Zebrai, acīm redzot rada visai draudīgu priekšstatu, ka pakaļdzīšanās būs ilga un nežēlīga, tāpēc neviens neko neuzsāk.

Turklāt rindas priekšgalā revolūciju uztaisa krievi. Viņiem ir atsevišķi ne Eiropas vārtiņi, kurus igauņu robežsargi nemaz netaisās virināt! Kādas septiņas mašīnas bezcerīgi nonīkušas visu nakti, neiztur un izdzen no rindas pēdējos divus čigānu klientus, tad ielaužas kopējā rindā. Tā nu čigāniem viss bizness uz kādu brīdi ir sačakarēts! Kad tiekam pie krieviem, robežsargi laikam jau ir pamodušies un pasākums aiziet gana raiti. Vienīgi man liek apdrošināt arī uz piekabes vedamo Zebru! Patiesībā labi ka tā, jo citādi es netiktu uz starta. Tur bāzes nometnē pie ziņojumu dēļa bija piesprausta shēma, kur varēja braukt apdrošināt sporta auto nekurienes pašā vidū! Katrā ziņā, par trīs tehnikas vienību apdrošināšanu uz minimālo termiņu, no manis nokrata kādus 80 latus! Liekas tīri nopietns cipars! (tūrfirmas Latvijā piedāvā lētāk)

Mazā gaismiņā esam tikuši Krievijas plašumos. Nu tikai mudīgi uz priekšu! Pa ceļam nopūdelējam tikai divreiz. Izvēlamies nevis otro, bet pirmo pagriezienu uz Novgorodu un iekuļamies kaut kādos bezgalīgos ceļu būves labirintos. Vienīgais prieciņš – redzējām grants ceļā „norakušos” šosejas „fūri”. Vēl kādu stundiņu zudējām Novgorodā mēģinot piereģistrēties. Milicijas nodaļā mūs nosūta uz pasu daļu, bet tur vienkārši vienu māju tālāk. Ja tu taisies Krievijā dzīvot teltī, tad tev te nav ko darīt! Atmetam ar roku un laižam uz Viņņicu. Šoreiz Nissanam ieslēdzas priekšējais tilts, tāpēc braukājot augšup, lejup pa Ojatj upes ieleju nav pat Zebra jālaiž nost no piekabes. Ar pirmo pazemināto un sakostiem zobiem pieveicam grants ceļa stāvākās vietas.

Pievakarē ar pāris minūšu nokavēšanos esam bāzes nometnē, piereģistrējamies, izejam tehnisko komisiju un samaksājam 60$ soda naudu par nosebošanos. Tālāk sākas pats interesantākais. Mums jāpērk licences! Par 750 rubļiem mēs ar Ventu kļūstam par „E” kategorijas sportistiem! Neesmu vēl atradis, kur es iegrūdu tos kartona kvadrātiņus, bet tos greznoja FIA emblēma! Interesanti ko par to teiktu resnie FIA onkuļi!? Dalībnieku sapulcē mums pastāsta, ka šogad paredzēti tikai! 117km bezceļa un kādi 90 km pārbraucieni pa ceļiem. Tankoties drīkstēs tikai pēc prologa un pēc 3. SS. Pēc prologa un atpūtas laikā mašīna atrodas slēgtajā parkā – respektīvi visi remonti notiek pie ieslēgta hronometra.  Patīkami ir tas, ka pie organizatoriem pilnīgi par velti varam ielādēt kompītī trūkstošās kartes un, galvenais, ap 200 punktu GPS koordinātes! Rezultātā mums vēl paliek 6 stundas laika pirms starta pagulēt!

Vēl pēc mums bāzē ieripina Marguss un Suurs. Viņi S.Pēterburgā ilgi nav tikuši nost no prāmja. Nu ir visa banda kopā. 32 durņi rīt, sākot no sešiem rītā, izaicinās likteni vietās, kur traktori jau sen vairs nebraukā ceļu trūkuma dēļ. Rīt mūs gaida 1. SS – 27 km ar 8. grūtības pakāpi un finišu tepat bāzē. No rīta sāk niķoties kompis. Spītīgi pieprasa Rugāju kartes! Paiet zināms laiciņš, kamēr to pāris reižu pārstartēju un varam kustēties ārā no bāzes. Bez koordinātēm un kartēm, mums taču pat nav nojausmas uz kuru pusi ir starts! Rezultātā 8 minūtes nokavējam un papildus saņemam 8 minūšu penalizāciju! Protams 16 minūtes uz 117 km bezceļa ir tīrais sīkums, taču tik un tā nepatīkami.

Pirms mums startē tikai viens no mūsu konkurentiem – igaunis ar Vranglertraktoru (nu ļoti jau līdzīgs Margusam) tad viens reida duets un vienīgais kvadrocikls. Pārbraucam pāri izcirtumam un slapjā stigā saķeram reidu. 38 minūšu handikapu viņi ir iztērējuši, lai tiktu garām pirmajam GPS punktam! Viņi protams ir izvēlējušies labākās vietas, tāpēc uz katru mašīnu, mums iznāk viena lieka vinčošanās. Nākamajā izcirtumā jau izbraucam šiem pa priekšu. Tālāk jātiek cauri purvainam mežam. Pa svaigu vietu iet tīri ciešami. Pāris reizes ar vinču izceļamies ārā no bedrēm un esam cauri. Kvadrocikls arī kaut kur atpaliek. Drusku pameklējam ceļu cauri mežam un pēc brīža izgriežam uz „zimņika”. Spriežot pēc nosaukuma, sasalumā tas kalpo mežizstrādei. Drīz vien mums liekas, ka mūs ir saķēris kāds no reida „bobikiem”. Drusku ieminam, bet krūmi aizsedz redzamību, un ielidojam kādā lamatu bedrē. Ar grūtībām izrāpjamies atpakaļgaitā un steidzam tālāk. Tūlīt atkal ierokamies kādā dūkstī. Kamēr vinčojamies ārā, sekotāji pa maliņu slaidi aizlaiž garām. Izrādās tas tomēr ir kāds no TR2. Pa vājprātīgi bedraino ceļu, tas atvelk ne pa jokam un šajā posmā bija uzrādījis trešo labāko laiku. Mums ir viens mērķis – tikt līdz finišam, tāpēc mierīgi atlaižam viņu un turpinām cīņu uz izdzīvošanu.

Tālāk ir posmiņš pa upi. Koridors nozīmē – riteņi ūdenī. Pērn Lādogā likās drusku dziļāks un drusku lielāki akmeņi. Ar pirmo pazemināto mierīgi ripinām, salonā pat neietek ūdens. Pēc izbraukšanas no upes saķeram puisi, kas mūs apdzina. Blakus upei ir tāda kā vecupes gultne ar stāviem krastiem. Viņš tur ir iestādījies uz snuķa un uzkāries uz pakaļējā bampera. Tomēr kevlara šņorīte ļoti atviegloto mašīnīti velk laukā. Kamēr mēs pa vecupes līkumiem izkuļamies blakus, šis jau dodas prom. Lai tik skrien pa priekšu un parāda mums nākamās lamatas! Tālāk jālīkumo pa mežu. Šos meža posmus OFFčiņikovs liek ar TLC, tāpēc mums ir visai grūti izlīkumot starp kokiem. Vēlreiz šķērsojam to pašu upīti un brīdi pameklējuši ceļu nonākam pie ļooooti stāva paugura. Tepat arī kārtējais kinooperators, tātad būs interesanti. Ar otro pazemināto riteņi uzbuksē un sāk lēkāt. Knapi izdodas iestūrēt dupsi aiz koka un nostāties uz dabīgajām bremzēm. Šovs garantēts! Operators nebija velti gaidījis! Tālāk jau uz vinču. Vēl pārdesmit kilometri pa ļoti mārrutkainiem traktoru ceļiem līdz finišam. Mazas un vieglas mašīnītes ar nopietniem sporta amortizatoriem, te protams neatstāj nekādas cerības baisiem purva monstriem. Mums 14 rezultāts, kas nozīmē arī rītdienas starta secību.

Noliekam Zebru slēgtajā parkā. Pulkstenis ir tikai 11. Šodien tas ir viss. Līdz vakaram milzums laika. Nolemjam aizbraukt uz rajona centru Podporjoži, apskatīties vai tur kādā bankomātā nevar tikt pie skaidras naudas, un pārbaudīt turienes sabiedriskās ēdināšanas līmeni. Tas ir uz pretējo pusi virzienam no kura mēs atbraucām. Pēc pāris kilometriem notiek nopietni ceļa darbi – te liek asfaltu! Nākamgad varēs uz bāzes nometni atrullēt pa svaigu piķi! Tālāk gan vēl 20 kilometri pa granti, bet ļoti labā stāvoklī. Mierīgi velkam 110, ko nevarētu atļauties pa izsēdušos asfaltu. Tālāk jau normāls piķis līdz pašai pilsētai. Atceroties kā mēs pagājušogad (arī šogad negāja nemaz tik spoži) mocījāmies pa nenormālajiem stāvumiem gandrīz raudiens uznāk. Visi, kas taisās uz Viņņicu, lieciet aiz auss – pa Murmanskas šoseju līdz Lodeinoje poļe, 300 m pirms tās ir pagrieziens uz Podporožji, aiz kuras ir pat ceļa norādes uz Viņņicu. Ja večiem pašreiz nav uznācis lielais košanas laiks, vajadzētu būt piķim līdz pašai bāzes nometnei!

Podporjožē notiek visas lietas! Te ir Ļeņina iela ar veselu vienu luksaforu, pie kura pagriežoties uz upes pusi, ir banka ar visu maģisko kastīti, kur iebāžot plastmasas gabalu, var dabūt īstu naudu! 100 metrus tālāk pie zvaigžņota pieminekļa upes malā ir alus darītavas Baltija telts, kur var dabūt aukstu alu un karstu šašliku ar svaigiem dārzeņiem. Ko vēl var vēlēties pilnai laimei! Sēžam un baudām skaistu skatu uz upes ieleju! Tikai 80 kilometri no bāzes nometnes, bet šajā apvidū tas ir nieka attālums. Atgriežamies bāzē un jūtamies patīkami pārsteigti. Protams krievi pie vakariņām, tāpat kā mēs alu, dzer šņabi. Bet vai nu tāpēc, ka šis ir Krievijas čempionāta posms, vai te nebraukā līdzi daudz tūristu, attieksme ir daudz nopietnāka. Nav tās tingeļtangeļa atmosfēras, kas pierasta Latvijas gonkās. Nemaz nerunājot par motorzāģa koncertiem, arī mūziku katrs klausās klusiņām pats savu. Jau vakar neviens negāzēja pa nometni, maksimālais – iztina un ietina vinčā trosi. Šovakar visi mierīgi gatavojas rītdienas pārbaudījumiem. Rīt mūs gaida 4 SS ar kopējo kontrollaiku 42 stundas un obligātu atpūtu katrās 24 stundās. Ir par ko padomāt!

Laicīgi ierodamies slēgtajā parkā. Sapulcē daudz par to tika runāts, bet mēs esam pārpratuši. Domājām, ka paši varam atvēlētajās 15 minūtēs pirms izbraukšanas kaut ko paķimirēties gar auto, bet izrādās drīkst tikai piešķilt un izbraukt ārā. Par laimi saņemam tikai mutisku brīdinājumu. Ierodamies startā un te mūs gaida vesels šovs. Voļikovu ģimenes ekipāža (man liekas, viņu ienākumi vērtējami vismaz ar sešām nullēm) remontē savu defenderu uz laplandera tiltiem. Mehāniķis stāv aiz muguras, rokas uz krūtīm salicis, un komandē – tagad to lielo skrūvi ar šito atslēgu un no visa spēka! Ko darīt! Palīdzība no malas aizliegta, bet padomus dot drīkst, kam vien nav slinkums! Pats papus guļ zem auto un elsdams skrūvē, mammīte (skat. bildes krievu lapā – vienīgā sieviete dalībniece) ar haidžeku pieregulē augstumu, lai varētu piekares sviras salikt vietās. Startu viņi drusku nokavē un trasē dodas tikai pāris minūtes pirms mums.

Pirmais šīsdienas jeb 2. SS ir nieka 10 km ar 7. grūtības pakāpi. Akmeņains brasliņš, brauciens augšup pa mālainu kalnu ārā no upes ielejas, kalnā pāris purviņu. Pirmajā saķeram Voļikovus un vēl vienu vakardienas raķeti. Fakts, ka kāds tevi apdzen, vienmēr uzdzen stresiņu, kā rezultātā parasti ieķēpājies tā padziļāk. Tā iznāk arī Voļikoviem. Mammīte uztraukumā sāk drusku tā kā spiegt. Papus kaut ko sapinas meistarībā un viņi paliek pančkas vidū. Arī mēs steigā nepaskatāmies aiz kā esam aizķērušies un noraujam trosei āķi. Uzsienam trosi mezglā un aizāķējam aiz cita koka. Pāri kaut kādiem murgainiem celmiem un uz priekšu! Nākamajā pančkā atstājam otru raķeti un esam jau 12 pozīcijā! Pirms finiša saķeram TR2 trešās vietas ieguvējus. Stūrmanis ir garmatainais Garagašjans, kurš šoreiz savu slaveno 2×2 motociklu Belij atstājis bāzē un pārvietojas galvenokārt kājām. Faktiski esam viņiem jau par pārdesmit minūtēm priekšā, bet kamēr neesam apdzinuši rezultātu es neieskaitu. Kamēr viņi bakstās pa malu, mēģinām tikt garām, ejot tieši pa traktoru risi. Šoreiz tā izrādās par dziļu un nākas ar vinču  kāpt ārā. Pa to laiku šie ir gabalā un nākamreiz tiekamies jau pie tiesnešiem.

Traucamies uz 3. SS šiem pa pēdām. Būsot 38 km ar 8. grūtības pakāpi. Vēlāk mēs spriedām, ja pirmajā dienā tas arī bija astotnieks, tad šis bija kāds divpadsmitnieks! Diemžēl drīz vien jāstājas malā uz remontu. Mēsli, kas tinas ap stupicām, salauzuši bremžu mašīnīti. Vienkārši nav izturējis korpuss! Par laimi, mums ir pa divām mašīnītēm uz riteni un ir pat sagatavots korķītis ar ko noslēgt bremžu sistēmu. Jābrauc vēl ap 80 km pa bezceļu un 50 pa „greideri”, tāpēc ļoti akurāti demontējam cietušo mašīnīti. Pārējā bremžu sistēma darbojas ideāli – vēlāk noderēja jo ļoti!

Pa govju ceļu jābrauc virzienā uz lielo H… Govju pēdas ceļu sadzinušas sīkā „trepē” – tāda sajūta, ka riteņi palikuši kantaini. Tālāk ir arī pats govju bars, kas ne par ko netaisās griezt mums ceļu. Kaut kā izlaužamies cauri un drīz vien esam nonākuši pie pirmā tiesnešu atzīmētā koridora. Šoreiz tas ierobežo to, ko es saucu par „šķidro stigu”. Tā sastāv no celmiem, krustām, šķērsām sagāztiem baļķiem un šķidriem mēsliem. Pa vidu jau pāris nelaimes čupiņu, kas no rīta vēl bija auto. Kaut kā izlaipojam tam visam cauri un esam jau desmitniekā! Kaut kur mežā, līkumojot starp kokiem, kāds celms uzšūpo Zebru virsū kokam, tā ka nepietiek ar mūsu vieglo ārējo karkasiņu. Loga rāmis tiek ielocīts salonā un vējstikls atbalstās pret stūri. Gribētos saplaisājušo stiklu likvidēt, bet tad visi zari pa taisno nāktu tieši sejā – kaut kā nepatīkami sanācis. Divu turpmāko dienu laikā Vents iemācījās stūrēt darba cimdos, lai nesagrieztu rokas, un caur apakšu.

Pēc maza brītiņa ir klāt pārpurvojies mežs ar nākamo koridoru. Te ir tik šaura vieta, ka viens lūznis ir nosprostojis visu trasi. Pārējiem jābrauc apkārt. Vēlāk OFFčiņņikovs gan teica, ka kāds, kam viņš kārtīgi sadošot, esot vienkārši pajokojis ar trases platumu. Lai nu kā, bet priekšā cīnās kādas piecas raķetes. Mums atliek tā vietiņa, kur neviens cits nav gribējis spraukties. Ar pūlēm pārceļam priekšējos riteņus pāri milzu saknei, bet pakaļējie pieslīd par tuvu kokam, un mēģina izlīst saknei pa apakšu! Neatlaižot priekšējo vinču, ar pakaļējo ceļam Zebru ieslīpi augšā, lai pabāztu ko nebūt zem riteņiem. OFFčiņņikovs staigā apkārt un fotogrāfē, kā Zebra ar lampām stumj dubļus.

Pa to laiku arī mūs kāds beidzot apdzen. Jeb apslīd. Jeb varbūt vienkārši pavelkas garām. Tas ir 4×4 žurnālā manītais krievs Roberts Forsbergs ar LR 88 STW. Draugi, apsmaidot viņa uzvārdu, uz auto pēcpuses uzlīmējuši aplīti ar burtiem FIN. Zem haubes viņam zemā basā ducina  stipri vairāk par 6 podiem, vinča velk ka prieks un arī trajektoriju viņš ir izvēlējies veiksmīgāk. Tālāk mēs darbojamies pēc principa „spēks ir – prātu nevajag”, vinčojoties pret knapajiem purva bērziņiem, gāžam citus kokus un laužamies cauri purvelim un raķešu baram. (Tas ir purviņš no kura ir visvairāk foto S.Pēterburgas mājas lapā). Daļu apdzenam, daļai izdodas pirms mums izkļūt no dūksts. Pēc gabaliņa ir vēl viena peļķe ar milzīgu dubļu daudzumu, ko stumt pa priekšu. Izskatās ka buldozers stumtu no betona maisītāja izgāztu šķidru masu, tikai melnā krāsā. Kādā trīs metru rādiusā viss tiek pārliets ar tumšu šokolādi. Vēl kāds īpaši stāvs paugurs ar kinooperatoriem un vinčas lietošanu un atkal pa mārrutkainiem traktoru ceļiem uz KP saņemt tiesnešu atzīmi. Otrais aplis daļēji pārklāj pirmo izlaižot tikai govju ceļu. Tagad katrā pančkā ir priekšā tās raķetes, kas startējušas pāris stundas pēc mums un patlaban veic tikai pirmo apli.

Grīļojoties velku trosi un vieglā bezfilmā kabinu aiz kārtējā koka. Izvelkamies cauri purviņiem uz traktoru ceļa, bet tagad pārmaiņas pēc vēl jāizmet līkums caur kādu citu purveli drusku tālāk. Taisās jau uz vakaru un pasākums liekas jau drusku par daudz ievilcies. Drīz vien ir klāt stiga, kas ved tieši iekšā purvā. Jau diezgan trulā apņēmībā laužamies taisni uz priekšu. Pats dzērveņu purvs, gar kura malu ir jānobrauc ir pat vieglāks. Pāris reižu iegrimstam un nākas pavilkties ar vinču, lai tiktu atkal virs sūnu līmeņa, bet citādi ar pirmo pazemināto vienkārši lēnītēm ripināmies. Stigā pirms un pēc purviņa, jau ir jākāpelē pāri koku saknēm un arī maršruta izvēle ir stipri vien ierobežota. Otrā stigas galā mūs apdzen vēl viens 4×4 žurnālā redzēts krievs. Lai atvieglotu auto, pat haube tam ir no sieta. Iespējams, ka viņu sauca Gadasins, bet neesmu pārliecināts. Man uz to brīdi bija jau pilnīgi vienalga. Viņš stipri labāk iet pa purvu un kamēr mēs vinčojamies, viņš vienkārši lēnītēm brauc. Stigas galā ir kompostieris, nu gluži kā Mazozolos. Pie drošības karkasa bāzē mums piesēja tādu kā tramvaja biļeti no folijas. Tajā arī iekniebjam caurumiņus. Pāris dūkstis un tiekam uz kārtējā mālainā traktoru ceļa, pa kuru jādodas atpakaļ uz KP, lai saņemtu tiesnešu svētību trešajam aplim.

Ir jau melna nakts. Pāri pļavai dodamies trešajā aplī. Marguss pēc finiša esot izteicies, ka trešais esot bijis relatīvi viegls. Tas vieš cerības, jo vinčas trosi vairs negribas redzēt. Pa meža ceļu nobraucam līdz purvainai ezera malai. Te bija jābūt pagriezienam pa labi atkal uz to pašu traktoru ceļu, bet laikam pa tumsu esam paskrējuši garām. Ņemu bateriju un dodos ķemmēt labo pusi. Labo pagriezienu ir vairāki, un tie parasti izbeidzas cirsmās. Beidzot uzejam īsto un tā ir atkal raksturīgā OFFčiņikova līkumotā taciņa cauri dzīvam mežam. Pagriežoties ap koku trase paliek tumsā. Saprast, uz kurieni jābrauc tālāk, nav nekādas iespējas. Te cits nekas neatliek, kā ar bateriju klumburot Zebrai pa priekšu. Labi vēl, ka lokoties ap kokiem Zebras ātrums ir minimāls, man vēl iznāk pastāvēt un pagaidīt. Tik un tā tas maksā vienu pāri noplēstu vilnas zeķu un noberztus papēžus. Izkuļamies uz mālainā traktoru ceļa, kas atkal pārklājas ar otrā apļa beigām. Izdodas pat ieekonomēt vienu vinčošanos un ap diviem naktī esam finišā.

Pēc 17 stundām bezceļā, esam pilnīgā nokautā. Paziņojam, ka ņemam atpūtu un liekam Zebru slēgtajā parkā. Te priekšā ir tikai divi jau pieminētie krievi, kas mūs apdzina un Margusa un Vaiko vranglertraktori. Kamēr es cenšos pārbaudīt, vai esmu visus četrus pareizi saskaitījis, Vents man pārbrauc pāri kājas pēdai. Vēl nolamājas, ko es neesmu pavācies malā. Izskatās, ka viņš šobrīd ir vēl slimāks par mani. Labi vēl, ka pārāk nesāpēja – tramvajā uz kājas uzkāpj nopietnāk. Zebras platie ripuļi tiešām rada ļoti mazu spiedienu uz grunti. Tagad es to varu droši apgalvot.

Pamodinām Māri, kurš mūs gaida nissanā un ļaujam sevi vest uz bāzi pelnītā atpūtā. Pēc astoņu stundu atpūtas (tai skaitā sešu stundu miega) dzīve liekas jau daudz maz ciešama. Turklāt doma, ka esam vismaz piektie, spārno. Salejam benzīnu un dodamies uz kārtējo startu. Pa ne pārāk stāvu, mālainu ceļu rāpjamies ārā no Ojatj ielejas. Tālāk pa kalna kori izlīkumojam starp kokiem līdz vietai, kur leģendā ar izceltiem burtiem rakstīts – uzmanīgi, ļoti stāvs nobrauciens! Nu jā, aptuveni kā Siguldā pa slēpošanas trasi, tikai pa kādu 3 metrus platu, līkumainu koridoru starp kokiem! Koki, tas no vienas puses ir labi, vairāk par vienu kūleni neuzmetīsi, no otras puses varbūt tieši tāpēc arī uzmetīsi. Ar pirmo pazemināto lejup iet diezgan labi, tomēr stūres pastiprinātājs pie tik zemiem apgriezieniem, diez ko nepastiprina un aizķeramies aiz viena koka. Par laimi izdodas padot atpakaļ, bet tad Ventam misējas un cenšoties zibenīgi pārslēgties, viņš iecērt trešajā ātrumā. Zebra ar lēcienu metas uz leju. Tiekam cauri ar izbailēm – izdodas piebremzēt un ieslēgt glābēju pirmo ātrumu. Bet pašā kalna piekājē mūs gaida vēl viena nervu pārbaude. Jāiebrauc padziļā gravā ar gandrīz vertikālām sienām. Ļoti šaurā gravā. Ar skaļu šmakstu ietriecamies slapjajos mālos gravas dibenā. Fū. Visi dzīvi, veseli. Labi ka tā. Labi ka tā.

Izdodas pat izgorīties no stājas uz galvas, braukšanai vajadzīgajā virzienā. Gravā stāv noplīsis Margusa vranglertraktors. Esot iznīcinājis stūres stieni. Ļoti labi. Esam jau vismaz ceturtie. Upes malā, iepretīm OFFčiņikova vasarnīcai pieknaģējamies un dodamies atpakaļ augšā pa stāvo upes ielejas krastu. Uzbraukšanas koridoru šamie iekārtojuši ēnainā graviņā, kuras slapjie māli acumirklī aizlīmē bogerus tā it kā tie no dzimšanas būtu bijuši „sliki”. Velkamies augšā ar vinču. Kaut kāds kinooperators bāž degunā kameras snuķi. Sviedrus tecinādams, mēģinu ko nebūt možu un gadījumam atbilstošu meldēt. Augšā viņiem vēsturiskā vieta, kur pagājušogad trīs gabali nolikuši uz jumta. Strautiņš izskalojis ceļu un trīs idiņi, vēl noapaļojuši kantīti. Laižamies pa taisno iekšā strauta akmeņainajā gultnē, izgorāmies vajadzīgajā virzienā un braucam augšā. Tur vēl jāveic viens cirka triks starp akmeņiem izstūrējot ar vinču, pēc tam ekstrēmi manevri un kinooperatori paliek aiz muguras. Braucam tālāk līdz kārtējam „zimņikam”. Pa bezgalīgi garo veļas dēli izkratāmies līdz SS finišam. Nieka 15 km ar 5. grūtības pakāpi esam mocījuši 4 stundas. Vai nu spēki iet uz galu, vai nu trases tiek vērtētas pēc mums neizprotamiem kritērijiem.

Tālāk pusotras stundas pārbrauciens pa „greideri” uz pēdējo SS. Braucam visai raiti, bet knapi 10 minūtes paliek rezervē, ko nokasīt no radiatora purva kūdru, lai atgūtu normālu dzinēja temperatūru.

Pēdējais SS ir tas pats ko mēs pirmajā dienā veicām kā prologu. Tad gan mēs braucām kā trešie, tagad tur ir pārgājusi pāri visa gonka un tās trīs mašīnas, kas ir mums priekšā. Bail pat iedomāties, kas noticis ar pārpurvoto mežu. Par laimi Māris, kā operators, ar kameru brien pa priekšu un pie reizes parāda mums labākās TR2 taciņas. Puišiem te ir bijušas nopietnas problēmas ar koridora ievērošanu, toties stūrmaņi ir labi pastrādājuši un vai visām grūtākajām vietām sameklējuši apbraukšanas ceļus. Šobrīd par visu mazāk gribas kāpt ārā un vinčoties, bet dažās vietās tomēr ir izraktas jaunas lamatu bedres, un ar zombiju cienīgu optimismu velkamies no tām ārā. Piebraucot kārtējai dūkstij parasti apspriežamies. Ja nav viedokļa, ka kāda no risēm varētu būt vieglāka, parasti nolemjam – PO! Laižam taisni, būs īsāk jāvinčojas! Nekāps taču ārā pārbaudīt, kur labāk.

Drīz vien esam otrā galā uz šķietami bezgalīga traktoru kratekļa, kas ved uz šoreiz patiešām pēdējo finišu. Vajadzētu tā kā pielikt, bet nav ko. Turklāt saule jau pazemu un spiež tieši acīs. Caur mūsu rūtaino logu redzamība ir tieši nekāda. Varētu skatīties pa sānu logu, bet ceļa malā augošie koki mēģina noraut galvu. Tā nu cienīgi, lēnīgi ierāpojam finišā. Ir milzīgs atvieglojums, ka tas murgs ir aiz muguras. Finišā mums uzklūp visādi intervētāji un pamazām mums pašiem sāk likties, ka esam veikuši ko nebūt nozīmīgu, ja jau reiz ļaužiem ir tāda interese. Pārģērbjamies un uzēdam. Pa to laiku finišā ielido Marguss. Noskrūvējis no savas „tehņičkas” stūres stieni (nez kā viņam tur bija ar palīdzību no malas) , viņš pēdējo posmu ir vienkārši lidojis. Brīnums ka nav izkratījies ārā pa logu! Toties uzrādījis posma labāko laiku. Izskatās, ka būs jāsagaida rezultāti. Lienam teltī un atslēdzamies.

Otrā rītā pirmās rūpes ir tomēr piereģistrēties kā pieklājas Krievijā iebraukušajiem ārzemniekiem. Dodamies uz milicijas daļu, kur dežurants ar nožēlu konstatē, ka zīmogs viņam nav pieejams. Tad pa telefonu mēģina izkārtot ienesīgu darbiņu saviem paziņām. Kad tas neizdodas, parāda pa logu četrstāvu blokmāju, kur dzīvo kāda vietējās administrācijas pārstāve, kas arī varētu uzspiest zīmodziņu. Viņa protams nav mājās, bet ciematiņš paliek ciematiņš. Pirmā satiktā kaimiņiene zina stāstīt kurā mājā viņu pašreiz atrast. Piebraucam pie vajadzīgās mājas un laipnā pagasta darbiniece ir uzreiz ar mieru svētdienas dienā doties uz darbu un apzīmogot tās stulbās iebraukšanas kartītes. Turklāt kategoriski atsakās ņemt naudu! Nevar atstāt tādu taciņu neiestaigātu. Braucam uz Podporožji pusdienās un pie reizes veikalā pameklēt kādu gadījumam atbilstošu prezentu. Te ir pat „Laimas” ražotā „Prozit” kaste, piepērkam klāt kādu cildenāku dzērienu un dodamies 80 kilometrus atpakaļ, to nodot pēc piederības.

Bāzē atgriežamies 15 minūtes pirms nolikumā paredzētās apbalvošanas, bet nometne jau praktiski tukša! OFFčiņikovs pat nevar pateikt rezultātus. Arī Zebras sporta pase aizceļojusi līdzi tehniskajam komisāram uz Maskavu! Atliek tikai sapakoties un ripināt uz Rīgu. Vēl 24 stundas mainoties pie stūres un esam mājās.

Rezultātus uzzinu kopā ar visu pārējo cilvēci no interneta. Mums ir trešais labākais laiks, bet tikai piektā vieta savā klasē un septītā absolūtā. Tur mums priekšā tikušas pat divas Tr2 TLC, kas paspējušas ierakstīties laika normā. It kā braucot uz reālu laiku, mēs esam tās mazās raķetes apsteiguši par veselu diennakti, bet tas tām nav traucējis pēc punktiem mūs uzvarēt! Normāla grāmatvedība! Manai nabaga dumjajai galvai to nesaprast!

Ko lai dara. Pa ziemu jāsabūvē mazāka, veiklāka, vieglāka un visādi citādi labāka mašīna, un nākamajā augustā atkal jāgāžas iekšā mēmajā H… Kā nekā, prātā taču es neesmu pieņēmies!

Indulis Vīdušs

Ar Edgara Zaķa atļauju pārpublicēts no http://4×4team.com/

Leave a Reply