SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!

Mūs atbalsta

Seko mums

Info


Road pasākumi - pasākumi kas domāti visiem auto tipiem. SUV pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto. Offroad pasākumi - pasākumi kas domāti 4x4 piedziņas auto (ar pazemināto pārnesumu vai vinču).
Quad pasākumi
- pasākumi kas domāti kvadracikliem.

Iesakām

http://www.go4speed.lv/

geocaching

Geoveikals

Atbalsti Baikāla ekspedīciju!

4x4klubs.lv

“Tautai jāzin savi varoņi … ” – Rugāju Trophy 2004

Mazā Dakāra, jeb ilgstoša sausuma sekas Latgalē.

Ceturtais LTRK posms. Notikuma vieta Rugāji. Laiks — iepriekšējā nedēļas nogale. Galvenās darbojošās personas — jau zināmā labā feja un vairākas nedēļas bez lietus lāses.

Pasākuma rīkotāju orientācija uz rallijreidu dubļu mīļotājiem neko labu nesolīja, bet kartē tik kārdinoši tuvie Lubānas klāni tomēr rosināja cerības. Runā, ka globālā sasilšana Dienvideiropu padarīšot par tuksnesi, Latviju glābšot tikai mūsu varenie purvi. Uzreiz jāsaka, ka Balvu rajons jau tuvojas šai skarbajai nākotnes vīzijai.

Nepanesams karstums, putekļi un pilnīgi sakaltuši dubļi — spilgtākās atmiņas no viesošanās šai pusē.

Jau tradicionāli, dalībnieki piektdienas vakarā salasās bāzes nometnē, lai sestdienas rītā varētu svaigiem spēkiem gāzties iekšā bezceļu jaukumos. Nakti katrs pavada kā nu māk. Citi steidz novērst pēdējā brīdī pamanītos auto lūzumus, citi mēģina guļot krāt spēkus rītdienas pārbaudījumiem, pārējie steidzas nosvinēt faktu, ka laimīgi izdevies tikt vismaz tik tālu. Uz rīta pusi iestājas patīkams klusums, bet klāt arī celšanās laiks.

Kārtīgi ieslogojam izbraukuma bufetes kafijas automātu un lūkojam, ko organizatori mums sarūpējuši šai reizei. Pasākums sākas ar dalībnieku parādi. Formas krekliņi mums saglabājušies vēl no pērnās Lādogas, vakar Liene ir uzzīmējusi Zebras karogu — pie komandas stila ir piestrādāts. Garā dalībnieku kolonna labu brīdi ripinās cauri Rugāju centram, kur ielas malās sapulcējušies vai visi ciema iedzīvotāji. Glīti rindiņā arī ierodamies vecā smilšu karjerā, kur sāksies šīsdienas pārbaudījumi.

Pa ceļam mēģinu palaist kompītī apkārtnes karti, bet tas negrib izdoties. Bez kartes neiet arī GPS uztvērējs. Rīgā it kā vajadzīgās kartes ielādēju un nokalibrēju, bet šeit tas negrib darboties. Sūtam Lieni uz bāzi pēc CD ar kartēm. Protams, ka Liene atved vajadzīgo somiņu, bet CD ir kaut kur izbiruši — jābrauc vēlreiz. Tūlīt būs starts, bet gan jau dienas laikā kaut kur izdosies tikties. Protams šādas „rozīnītes” tikai uztur vajadzīgo adrenalīna līmeni.

Pats triāliņš karjerā, šoreiz ir īsiņš un salīdzinoši vienkāršs. Kā jau pa smiltīm tas reizēm gadās, pirmie braucēji dabū krietni papūlēties, lai nolīdzinātu ceļu pārējiem. Startēju priekšpēdējais, un bez lielām pūlēm noripinu mazo aplīti. Finišs! Jau tas vien ir kaut kas jauns! Pēdējo reizi sekmīgi nobraucu triālu pirms diviem gadiem! Grūti aprakstīt visas iespējamās un neiespējamās ķibeles, kas man tajos ir gadījušās, un uzskaitīt pirmajās minūtēs „noraktās” gonkas. Turklāt Zebras riteņi ir par 10% platāki, nekā abiem konkurentiem, kas ir ļāvis uzstādīt labāko laiku! Patiesi iedvesmojošs sākums!

Nākamais plāna punkts ir pārbrauciens pēc leģendas. Uzbuksējot pirmajā kalniņā, attālumi nesakrīt jau no pirmajiem metriem. Braucam vairāk skatoties uz protektoru nospiedumiem ceļa smiltīs, nekā gudrajā grāmatā atzīmētajiem metriem. Tiekam līdz pirmajam izcirtumam, kur mežcirtēju zaru ceļi zarojās un mudžinās uz visām pusēm. Saprast, kur te kas notiekas, nav ne mazākās iespējas. Pretī brauc Zaķis, arī viņš ir apmaldījies. Ir jau labi, ka esam viņu saķēruši par četrām minūtēm, kuras viņš startēja pirms mums, bet vēl labāk būtu, ja kāds zinātu, kur jābrauc tālāk! Uz labu laimi pabraukājam šurpu, turpu, kamēr atrodam zālē riteņu sliedes. Liekas, ka Tr2 ir aizbraukuši uz šo pusi! Tā arī izrādās, lai gan nav nekādas garantijas, ka viņi ir uz pareizā ceļa!

Tr2 te iet visai jautri. Trase izskatās pēc skudru takas. Ik pa 10 metriem kāds vinčojas. Līkumojam viņiem garām un laikam izraisām abpusēju skaudību. Viņiem liekas, ka mums iet pārāk viegli, mums žēl, ka nav īsta bezceļa arī mūsu svara kategorijai. Pieņemot, ka Tr2 zina kur dodas, man tik un tā neizdodas „iebraukt” leģendā. Runa vairs nav par attālumiem, būtu labi ja izdotos pēc krustojumu un pagriezienu ritma nojaust, kurā lapā meklēt nākamo. No izcirtuma izbraucam pirmie, bet no tā nav nekādas jēgas, ja nezini, kur doties tālāk. Zaķis apņēmīgi pagriežas pa kreisi, bet leģendā ir viens līdzīgas formas pagrieziens pa labi. Pamēģinām to, bet tas it kā aizved atpakaļ uz startu. Nu jau nākas nožēlot, ka esam palaiduši Zaķi vienu pašu. Mums jau uzvarai pietiktu tikai finišēt ar viņu kopā…

Tālāk mežistrādes rises pieslēdzas normāliem meža ceļiem, kur krustojumu ka biezs, tikai neviens nav līdzīgs leģendā zīmētājiem. Uz labu laimi braucam kaut kur. Izbraucam kādā pļavā, kur vesels bars skatītāju dodas uz krūmiem. Piebraucam klāt un jautājam vai te nav manīts, kāds mums līdzīgs. Jā te esot trase. Jācer, ka ne priekš Tr1! Dodamies iekšā krūmos un jūtamies priecīgi atkal ieraugot kādu no Tr2! Pēc brītiņa ir pat trases tiesnesis, kas iespiež kontrolkartē zīmodziņu. Tātad vismaz šobrīd esam uz pareizā ceļa! Kāda laime! Klāt arī finišs. Zaķis ir mums priekšā par pāris minūtēm. Viņam šī loterija bijusi veiksmīgāka.

Nākamais SS ir atkal „leģenda”. Šoreiz tā ir labāk uzrakstīta. Pa puslīdz sakarīgiem ceļiem ir vieglāk orientēties, arī leģendā ir vairāk zīmīgu vietu, lai varētu izkontrolēt maršrutu. Attālumi, gan brīžiem iet ar koeficentu 1,5, bet pluss ir tas ka Zaķis un Cēsu puikas brauc pa priekšu, šaubu brīžos var pameklēt viņu pēdas. Finišā Zaķis atkal mums ir ielicis par apmēram minūti. Zinātāji, jau stāsta , ka Arnis esot „aplauzies”, tātad rezultāts 2:1 Zaķa labā.

Tālāk orientēšanās zona. Esam startā labu stundu pirms laika, ir brītiņš pamēģināt atdzīvināt kompīti. No diviem CD, vienu izdodas atvērt un tieši tajā ir vajadzīgā karte! Labā feja acīm redzami ir aizņemta ar Arni! Tālāk jau ir tīrā bērnu spēle, karti nokalibrēt un palaist GPS uztvērēju. Paliek laiks pat aizskriet uz veikalu pēc aukstas kolas! Startā mums iedod 21 punkta koordinātes. Paiet kāds brītiņš, tie ir ieknibināti kompī un aiziet! Pirmo punktu GPS mums rāda aiz meliorācijas grāvja, kuru jau noslidinājuši Zaķis un Cēsu puikas. Ar vinčas palīdzību tiekam pāri, bet punkts atrodas otrā pusē! Nekas paņemsim atpakaļceļā! Braucam gar grāvja malu uz priekšu, te pēkšņi salons piepildās ar bieziem dūmiem. Uz brīdi pat neredzu monitoru. Iebļaujos — mēs degam! Vents drusku paosta dūmus, izkāpj paskatīties zem mašīnas un saka — nekā, tikai kūpam! Stūres pastiprinātāja eļļa gāžas uz izplūdes kolektora.

Tālāk ir visai grūti bez stūres pastiprinātāja izgorīties starp krūmiem, biežāk braucam tiem vienkārši pāri. Paņemam dažus punktus, kas ir šajā grāvja malā un mēģinām tikt otrā pusē. Ar skaļu bums, vinčas ruļļi atmetas grāvja pretējā krastā. Ar pūlēm Zebra atpakaļgaitā izrāpjas no grāvja un dodas meklēt lēzenāku vietu. Pa upes gultni iet jau daudz vieglāk. Izvinčojamies tieši pie sestā punkta. Patiesībā punkti izlikti upes palienā, vienīgi atšķirībā no Igaunijas BC posma, iepriekšējās divas nedēļas ir nevis lijis lietus, bet cepinājusi saule. Upē labi redzams, ka ūdens līmenis nesen ir nokrities gandrīz par metru. Ja vēl būtu bijuši daži bebri…

Piebraucam vietā kur vajadzētu būt 10 punktam, bet pie koka piestiprināta plāksnīte lepojas ar numuru 30!. Vai tiešām te paredzēti kādi punkti arī Tr1? Pārbaudu koordinātes un distanci. Līdz punktam vajadzētu būt 9 metriem. Ja 10 metru rādiusā nav nekā cita, ņemsim šo pašu! Edvīns kādu brīdi bija kājām mums sekojis, stāv aiz muguras un smīkņā. Tos es saucu par „klasiskajiem Edvīna jociņiem”. Izrādās šo „kļūdiņu” viņš ir ievadījis apzināti — lai būtu jautrāk! Galvenais, ka dažs labs rūdīts buks uzķērās un šo punktu nepaņēma! Tālāk mūsu izvēlētā trajektorija vairs nesakrīt ar citu braukto. Laužamies cauri krūmiem vienkārši pēc azimuta. Laiku pa laikam, padodam atpakaļ, noprecizējam virzienu un laužam stigu taisni virzienā uz punktu. Apakšā drusku šļakst ūdens, bet mūs interesē tikai pa burzmai netrāpīt kādā no lielajiem ozoliem. Sarunas karstumā Vents atpakaļgaitā gandrīz paņem kādu elektrības stabu, bet ekipāžas pārējo locekļu spiedzieni, viņam liek pēdējā brīdī nobremzēt. Braucam tālāk, spriežot par to vai šādām nomaļām elektrolīnijām mēdz būt automātiskie drošinātāji…

Laiks sāk iet uz beigām, bet arī punktu paliek arvien mazāk. Gribas paņemt pēc iespējas vairāk, bet kavējums nav pieļaujams — nolikums ir nežēlīgs — par kavējumu NF, respektīvi tā it kā nemaz nebūtu braucis! Nu jau tikai kādas 10 minūtes un palikuši divi punkti — 1., kam mēs palidojām garām un 21. Mēģinām tikt uz 21., bet caur mežu neviens uz to pusi nav braucis. Hronometrs briesmīgi spiež uz nerviem. Tagad iesprūst starp kokiem galīgi nebūtu tā īstā reize! Labāk ņemsim 1., kas atrodas pļavas malā un tad skatīsimies, cik palicis laika. Traucamies meža pudurim apkārt uz 1. punktu. Vēl palikušas kādas 5 minūtes, var vēl pamēģināt paķert arī 21.! Tas izrādās arī ir tās pašas pļavas malā nedaudz tālāk! Nu tikai pilnā gāzē uz finišu! Esam paspējuši laikā! Īsts šīs dienas saldēdiens! Ja nebija dubļu, varēja vismaz krūmus paretināt tā no sirds!

Izrādās Zaķis pāris punktus nav paņēmis, tātad rezultāts 2:2. Viņam gan bija jābrauc pirmajam un krūmus gāžot tā noteikti nebija nekāda priekšrocība, bet pa viņa pēdām mēs gājām tikai īsu brīdi, tālāk jau visu izšķīra veiksme un bezceļa braucēja instinkti. Turklāt uz bāzi viņu atvelk šņorē, bet zinot mistera Trūpa mehāniķa talantu, es par to pārāk nesapriecājos. Arī mums pauzīte līdz nakts posmam jāizmanto lai nomainītu stūres pastiprinātāja sūkni. Izrādās ka eļļa gāzusies nevis pa kādu pārsprāgušu gumijas cauruli, bet nav izturējis pats sūkņa korpuss. Vecais sūknis nav tik ražīgs — būs grūtāk stūrēt — bet toties uzticama un pārbaudīta konstrukcija.

Pēc sātīgām vakariņām ir nakts posms. Kārtējais pārbrauciens pēc leģendas. Organizatori sola, ka šis nu beidzot ir uzmērīts un pārbaudīts ar auto, nevis ar GPS kā pirmais. Startējam un nevaram saprast kāpēc mūs trenkā pa normāliem grants ceļiem. Te ar jebkuru VW Golfiņu varētu „izpogāt” liftētus bezceļa monstrus. Pašās beigās bija pāris peļķes, kurās varējām aizlekt garām fiksajām Tr2 Toijotām, kas mūs apsteidza pa ceļiem. Vienīgais labums, ka esam par kādu minūti apsteiguši Zaķi, un rezultāts kļuvis 3:2 Zebras labā. Tas ļauj ar labi padarīta darba sajūtu līst teltī un mierīgi gaidīt nākamo rītu.

Svētdien ir paredzēts tikai viens SS — apļa sacensības ar kontrollaiku 2,5 stundas. Solīts ir purviņš un brasli, jācer ka būs labi. Pa ceļam uz startu iegriežamies Rugāju benzīntankā. Rodas sajūta, ka runas par ekonomiski atpalikušo Latgali, kur valda bezdarbs un atpalicība, ir izdomājuši paši latgaļi, lai piesaistītu vairāk subsīdiju. Da jebkurš Latvijas novads varētu lepoties ar tādu pagastu kā Rugāji. Pa ceļam redzējām pienotavu, svaigi apšūtu ar Ranillas skārdu, skolai salikti plastmasas logi un būvē klāt sporta zāli. Pilnīgi svaigi uzcelts arī benzīntanks. Kā pieredzējis projektētājs, novērtēju tāmes izmaksas robežās no 250-300 tūkstošiem latu. Kāds taču plāno dažos gados šo investīciju atpelnīt!

Benzīntankā ieeju tualetē un esmu patīkami pārsteigts! Flīzes, šķidrās ziepītes, roku dvieļi (tualetes papīrs bija beidzies, bet pēc mana aizrādījuma acumirklī tika uzlikts jauns rullītis) — viss kā pie cilvēkiem. Eiropa nav vieta, kur tualetes papīrs nekad nebeidzas, bet gan vieta, kur to regulāri papildina! Ilgi meklēju kur piesieties, un vienīgais – šķidrās ziepītes ir notecējušas gar izlietni un zem izlietnes nav notīrītas! To gan var redzēt vienīgi uz poda sēžot! Personāla dresēšanā mums vēl ir kur attīstīties.

Ar patīkamām pārdomām par dzimtās zemes saulaino nākotni,  ierodamies šīsdienas sacensību vietā. Iepazīšanās  ar trasi notiek kājām. Pēc pagara taisna posma pļavā, trase ievijas mežā, kur gaida pirmās lamatas — dūksts parastā. Kādi 100 metri pa pārplūdušu mežu. Pēc tam trases tiesnesis, no kura jāsaņem zīmodziņš kontrolkartē. Tā kā Tr2 ies pa priekšu, mūs interesē tikai, lai trase būtu pietiekami plata nokauto vinču apbraukšanai. Tālāk jābrauc pāris reizes augšup, lejup pa upes palienes nogāzi. Neskatoties uz sauso laiku palienē ir pāris slapjāku vietu. Otrā trases galā jāpārvinčojas upītei, jāsaņem vēl viens zīmodziņš, jātiek atpakaļ pāri upei un taisni uz startu/finišu. Kam vairāk apļu, tas kungs! Vienāda apļu skaita gadījumā tiek vērtēts reālais laiks.

Tr2 dodas cīņā apgrieztā vietu secībā, bet kaut kā neviens nerādās ārā no meža. Vieni no pirmajiem izlido jau pie beigām startējušie Mateiko un Vanzovičs. Varam pavērot TR reti sastopamu skatu, kā viņi plecu pie pleca veic apli un pilnā „ručkā” traucas uz dūksti otreiz. Neviens negrib piekāpties un palaist šaurajā un grūtajā vietā kādu citu pa priekšu. Krūmi aizsedz šīs mikrocīņas iznākumu. Pa to laiku pienācis laiks arī mums izbaudīt šīs trases jaukumus. Braši pārvarējuši pļavas plašumus ierodamies notikumu epicentrā. Trasi ierobežo paliels skatītāju pūlis un pa dūksti ņemas kādi četri Tr2. Daži acīm redzot vēl cīna pirmo apli, daži jau otro. Paiet zināms brītiņš, kamēr izskaitļoju trajektoriju, kā izlaipot starp dažādā ātrumā peldošajiem? slīdošajiem? vienvārdsakot kustībā esošajiem automobīļiem. Saņemam pirmo zīmodziņu un traucamies uz trase otru galu.

Te braslā iedzītas divas rises, pa kurām pārvietojas trīs Tr2. Brīdi apsveram iespēju atklāt jaunu maršrutu, bet izskatās, ka ātrāk būs nedaudz pagaidīt, kamēr kāds atbrīvos ceļu. Blakus ir kāda graviņa, kura var apkārtceļu padarīt daudz ilgāku. Vinča mūs uzceļ pastāvā krastā un esam nopelnījuši otro zīmodziņu. Arī otrā braslā ir daudz publikas un Tr2. Par laimi viņi tēmē uz it kā vieglāku risi labajā pusē. Ejam pa kreisi, bet tur Cēsu puikas nevar izraut no māliem savas laipas. Tā arī mēs izlecam no ūdens pa viņu laipām, jācer ka neiestādījām tās vēl dziļāk. Tālāk iet kā jau daždien karā. Te mums kāds ir priekšā te aiz muguras, visapkārt viss kaut kas notiek. Kādā brīdī pamanām, ka Arnis savu monstru jau nolicis malā, tātad mēs cīnāmies tikai ar Zaķi.

Kad pirms trim gadiem brāļi Vīduši atbrauca uz savu pirmo TR (Zebrai vēl svītras nebija īsti nožuvušas) Valmierā „Baiļos”, Zaķis jau bija divkārtējs Lādogas veterāns. Viņa slavenais, zaļais RRC jau bija sabuktēts no vienas vietas un nolīmēts ar dažādu gonku uzlīmēm, kā daudz pieredzējuša ceļotāja čemodāns. Toreiz bija vingrinājums, kas saucās „Pakuļa grāvis”. Galvenajā braslā bija iestrēdzis kāds džips. Divi citi, motoriem rēcot mēģināja ar šņorēm to izkustināt, pārmaiņus raustot katrs uz savu pusi. Mēs ar Arni braucām reidā, kopā ar vēl trīs citām ekipāžām (jūs droši vien nespējat iztēloties Zebru un Tīģeri reidā, godīgi sakot es arī nē). Piebrauca vēl viena reida komanda un mēs visi kopā, kādas 11 ekipāžās apmēram 30 veči, zāģējām baļķus un bērām ar tiem grāvi pilnu. Te piebrauc Zaķis. Paskatās uz visu to jezgu. Ieliek grāvī laipas, ielaižas iekšā, ar vinču izvelkas otrā pusē un minūtes laikā saņem ieskaiti! Es stāvēju pamatstājā un domāju — vot, izaugšu liels un arī tā darīšu! Bērnības iespaidi ir tie spilgtākie. Neviens un nekad vairs nav atstājis uz mani tik lielu iespaidu, un diez vai atstās. Bet šodien mēs jau skrienamies kurš kuru. Lieki teikt, ko tas man nozīmē!

Tomēr katru nākamo apli Zaķi satiekam kādus 50 metrus tuvāk finišam — respektīvi, viņš mums ieliek par dažām sekundēm katrā aplī. Zaķis priecīgs māj ar roku — arī viņš lieliski saprot, ka pagaidām viss risinās viņam par labu. Ir liels kārdinājums kāpināt tempu, bet jābrauc vēl apmēram pusotra stunda. Tas ir milzīgi ilgs laiks, bet iznīcināt auto te var vienā mirklī. Nolemjam tomēr turpināt braukt tajā pašā ritmā. Vienīgais kā varētu šodien uzveikt Zaķi ir paņemt viņu „uz izdzīvošanu”. UAZ pret Mersedesu un uz izturību — tas izklausās drusku nereāli, bet mums nav citas izvēles, un TR ir TR — te viss ir iespējams.

Trases malā redzam Martini, kurš maina riepu. Nu jā, stiga ir nedaudz paplašināta un sīku krūmu celmu te ka biezs. Katrs no tiem to tik vien gaida lai caurdurtu kāda neveiksmīga džipera „izejamos apavus”. Trasē liekas palikuši tikai kādi pieci labākie Tr2, kas nebūt netaisās piekāpties mūsu „bigfūtiem”. Par laimi 7 mašīnas ir daudz maz izretojušās un braslos lieli korķi nerodas. Dubļos mūsu trajektorijas ir atšķirīgas, te ir vieglāk izmainīties. Atliek tikai apbrīnot večus, kas ravē no māliem laukā dziļi iestādītas laipas un staipa vinču troses. Viņiem te ir daudz vairāk bezceļa, bet kam tad šodien viegli! Pēc pusotras stundas spraigā režīmā, atlikusī stunda liekas ļoti gara.

Laiks sāk iet uz galu, un nu jau galvenais sarēķināt, lai atlikušajās minūtēs paspētu paņemt pēc iespējas vairāk pilnu apļu. Nepilnie netiks ieskaitīti. Te pēkšņi piebraucot pie pirmā brasla, Zaķi nesastopam kā parasti jau pļavā, bet redzam vēl pirms otrā brasla. Kaut kur viņš ir pazaudējis kaudzi laika! Palikusi apmēram pusstunda — tas ir divi apļi. Nu gan jāiet uz visu banku! Pārslēdzamies no „saspringta” tempa uz „vājprātīgu”. Nu jau pļavās piektais pazeminātais ļauj iedzīt tahometru līdz atdurei, un kompis sāk slēgt ārā motoru. Zebra uzsāk savu raksturīgo, saraustīto kaujas dziesmu. Dzenoties no dubļu pančkas augšā kalnā, mūs aiznes stipri sāniski, bet par laimi skatītāji paspēj laicīgi nokopties un iztiekam bez cilvēku upuriem. Zemu nolidojam pilnu apli un otrajā braslā jau esam Zaķi jau gandrīz saķēruši! No lieliem priekiem mums pat vinča pārstāj vilkt. Sarunas karstumā Vents ir iedomājies, ka es esmu paspējis atslēgt spoli, un mēģina atpakaļgaitā pārraut trosi — vārdu sakot, uztraukumā taisām to, ko bāzes nometnē sauc par „reālu H…u”. Tikmēr Zaķis jau gabalā.

Pirms starta bijām izskaitļojuši, ka ņemot vērā to, ka Zaķis startē 4 minūtes ātrāk, mums atliek tikai viņu saķert, un kopā „aizripināties” uz finišu. Līdz šim viņš bija atrāvies par apmēram pusapli, tas ir kādām 7 minūtēm, bet nu jau laime ir tik tuvu! Vēl viens zemu nolidots pusaplis, un dūkstī pirms pirmā trases tiesneša, caur kokiem jau redzama uzvaru sološa auto pēcpuse. Ar pūlēm ierakstāmies mežā starp kokiem un pļavā izlidojam redzamības attālumā no varenā konkurenta. Ne vairs nogurums, ne apnikums, tagad tikai neatlaist! Pirmajā braslā esam kādu minūti vēlāk. Mēs vēl kabinām trosi, viņš jau vinčojas. Viss izšķirsies pēdējā braslā. Jācer, ka vinča šoreiz nepievils. Troses krustojas, Zaķis aiziet pa priekšu, bet mēs mirkli pēc viņa. UZVARA! Emocijas gāžas pāri par malu! Tādu adrenalīna vilni vēl nebiju piedzīvojis! Parasti TR savu rezultātu uzzini pēc ilgāka laika vai nākamajā dienā. Ja arī kādu redzi, nevari droši zināt, vai tas ir līderis, vai nē. Šeit viss ir kā uz delnas.

Šāds autokross ar TR elementiem ir kaut kas jauns. Žēl ka trasē nevar atrasties vienlaikus pārāk daudzas mašīnas, jau desmit Tr2 radīja reālus korķus, tad vēl pilnai laimei, tur palaida Tr3. Kā variants varbūt varētu būt daudz smagāka vai garāka trase — tā lai varētu veikt kādus 3-4 apļus, un līderus laist pa priekšu. Tagad, pats relatīvi vājākais, pirmais tiek līdz dubļiem un norokas. Nākamais ir tikai nedaudz stiprāks, un norokas pirmajam blakus un tā līdz bezgalībai. Ja, teorētiski, katrs nākamais, brauc nedaudz ātrāk par iepriekšējo, tad vienā brīdī visiem vajadzētu satikties vienā punktā. Turpretī, ja katrs nākamais ir nedaudz lēnāks, dalībniekiem, tieši pretēji, vajadzētu izretoties. Apdzīšanas sāktos pēc apļa un noritētu daudz mierīgāk.

Par konkrēto trasi un visu gonku kopā jāsaka: „kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz!” Ir jau mums Tr3 nepieklājīgi maz, bet tad varbūt uzreiz var pateikt, ka mēs neesam nevienam vajadzīgi un trases sev varam veidot paši. Kāpēc igaunis var nobraukt ar laivu pa upi un salikt KP pārplūdušās palienēs. Vai Latvijā bebru trūkst? Nav vajadzīgi metrīgi riteņi, lai vizinātos pa koplietošanas ceļiem. Patiesībā, pēc EE receptes Tr3 trases ir pat vieglāk ierīkot nekā citām klasēm. Idilliskā mierā novizinies ar laiviņu un saliec punktiņus abpus upītei tā, lai būtu izdevīgāk lauzties gar upi, nevis katru reizi atgriezties mežā. Tad lai pēc tam tie nenormālie ar savām nenormālajām mašīnām tur visu dienu čakarējas kā prot! Pēc bebriem tur postaža ir tāda, ka palielināt to tāpat neviens nevar. Mazie zvēriņi arī nevienam nesūdzēsies, ja pa burzmai kāds pārbrauks pāri viņu mājai. Un Indulis beidzot teiks — jā, šī trasīte bija man par smagu!

Dubļos līdz ausīm.

Indulis Vīdušs

Ar Edgara Zaķa atļauju pārpublicēts no http://4×4team.com/

Leave a Reply