SĀC AR VIENU - VINČOJIES VISU DIENU!
|
Rakstīja 4x4klubs, 14.08.2011 
Autors Ainārs Zariņš
Žurnāls “Motors” 1931. gada oktobra numurā ziņo, ka Latvijā pirmās cross country tipa auto un moto sacīkstes “Rīgas motorsporta klubs” sarīkojis tā gada 20. septembrī. Slēgtā 4 km garā riņķa distancē, kas bijusi nosprausta pie Carnikavas šosejas 29 km no toreizējās Rīgas robežas, sacentušies seši braucēji ar automobiļiem un deviņi motociklisti. Par uzvarētāju, distanci veikdams 9 minūtēs un 28,6 sekundēs, kļuva kāds vīrs uzvārdā Medems ar Matchless motociklu. Automobilistiem apvidus braukšana padevusies salīdzinoši grūtāk – puse braucēju nav spējuši finišēt. Kāds distancē aizmaldījies, citi iestiguši ūdens šķēršļos.
Lasīt tālāk ierakstu “Latvijas apvidus autosporta īsa hrestomātija”
Rakstīja 4x4klubs, 05.04.2011  Mazā Dakāra, jeb ilgstoša sausuma sekas Latgalē.
Ceturtais LTRK posms. Notikuma vieta Rugāji. Laiks — iepriekšējā nedēļas nogale. Galvenās darbojošās personas — jau zināmā labā feja un vairākas nedēļas bez lietus lāses.
Pasākuma rīkotāju orientācija uz rallijreidu dubļu mīļotājiem neko labu nesolīja, bet kartē tik kārdinoši tuvie Lubānas klāni tomēr rosināja cerības. Runā, ka globālā sasilšana Dienvideiropu padarīšot par tuksnesi, Latviju glābšot tikai mūsu varenie purvi. Uzreiz jāsaka, ka Balvu rajons jau tuvojas šai skarbajai nākotnes vīzijai.
Nepanesams karstums, putekļi un pilnīgi sakaltuši dubļi — spilgtākās atmiņas no viesošanās šai pusē.
Jau tradicionāli, dalībnieki piektdienas vakarā salasās bāzes nometnē, lai sestdienas rītā varētu svaigiem spēkiem gāzties iekšā bezceļu jaukumos. Nakti katrs pavada kā nu māk. Citi steidz novērst pēdējā brīdī pamanītos auto lūzumus, citi mēģina guļot krāt spēkus rītdienas pārbaudījumiem, pārējie steidzas nosvinēt faktu, ka laimīgi izdevies tikt vismaz tik tālu. Uz rīta pusi iestājas patīkams klusums, bet klāt arī celšanās laiks.
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – Rugāju Trophy 2004″
Rakstīja 4x4klubs, 21.03.2011  Pēdējie romantiķi.
Vēstījums tiem, kas nākamajā gadā
tomēr sadūšosies izmēģināt laimi Vepskij Ļes.
Izaicinājums. Milzīgs izaicinājums. Prātīgus cilvēkus tas parasti atbaida. Tādus, kas ar prātu nedraudzējas, piesaista. Ātrumā nevaru atcerēties vēl kādu gonku, bez pērnā Vepskij, kurā Zebra nebūtu tikusi līdz finišam. Ir izlaisti atsevišķi SS, bet finišā mēs vienmēr esam bijuši. Tāda bezceļu autoritāte, kā Suurs, nav ticis Vepskij Ļes līdz finišam jau trešo gadu pēc kārtas!
Ir jau arī par ko! Pāri par 100 km smagā bezceļā, bez apstājas. Palīdzība no malas aizliegta un arī grūti sasniedzama vietā, kur mobilajam telefonam zonas nav un radiosakari paugurainajā reljefā ir visai nosacīti. Brauc ar to, kas tev ir līdz, un cīnies kā māki! Tā nu mēs mēģinām ar otro piegājienu uzkāpt šajā Everestā!
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – Induļa raksts par Vepskij Ļes 2004.”
Rakstīja 4x4klubs, 14.03.2011 Par savu bobiku stāsta Arnis Namajuns (Tiger,Namiņš)
 Mans bobiks
Nenoliedzami “Bobiks” ir viss veiksmīgākais tīrasiņu bezceļu auto, kurš tika ražots bijušajā Padomju savienībā, un tiek turpināts ražot arī tagad kopš 1972 gada.15 decembra. Ar laiku pamazām tika “piekabināti” dažādi uzlabojumi, bet savā būtībā “bobiks” nav mainījies kopš savas dzimšanas dienas. Uzskatu, ka dizaina ziņā Padomju konstruktori neko acij tīkamāku nav “uzzīmējuši”, ja nu vienīgi Volgu.
Motors un ātrumkārba
UAZ ražoja ar 2.5 litru dzinēju, ko “aizņēmās” no Volgas, viss pārējais (kārba, sadales kārba, tilti) tika konstruēts speciāli priekš UAZ. Motors nebija nekāds “žipers”, bet toties spēja attīstīt labu griezes momentu (attiecīgi labu  ) pie zemiem apgriezieniem 185 Nm pie 2000 apgr./min. Pateicoties veiksmīgam pārnesumkārbas attiecību sadalījumam, bobiks bieži ir “iegriezis” modernākiem bezceļniekiem, tur kur Toyotas un Nissani “bubina” ar 1 pazemināto, UAZ var atļauties izmantot otro pazemināto, kas ir vienlīdzīgi jaudīgs gan pie 1000 gan pie 4000 apgr./min.
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – Mans UAZ’s rullē!”
Rakstīja 4x4klubs, 07.03.2011  Autors Indulis Vīdušs
Kaimiņzemes trofi braucēji jau izsenis pazīstami kā pieredzējuši sportisti ar labi sagatavotu tehniku. Pēdējā laikā gan pašmāju bāleliņi ir sākuši viņus bīdīt nost no goda pjedestāla augšgala, bet šajā sporta veidā pusi no uzvaras veido līdzi ņemamais „cūcenes” daudzums, tāpēc izaicināt igauņus viņu teritorijā ir nopietns pārbaudījums.
Bildes no pasākuma
Pirmie brīnumi sākas iepazīstoties ar nolikumu. Izrādās, ka EE visi brauc ar pašu gādātām kartēm — pārsvarā klēpjdatoros ar GPS uztvērējiem. Turklāt obligāts inventārs ir digitāla foto vai video kamera ar ko fiksēt savu klātbūtni kontrolpunktā. Sapērkamies visvisādu elektroniku, strāvas pārveidotājus un akumulatoru lādētājus, nu būtu jālūko pēc digitālām kartēm. Protams, ka sviestmaizes likumam darbojoties, Igaunijas CD ar kartēm un programmu svešvalodā, nevienam neizdodas atlauzt. Beigu beigās izdodas no labiem ļaudīm kaimiņzemē saņemt četras no piecām vajadzīgajām kartēm. Labāk nekā nekas.
Trīs dienas pirms izbraukšanas man ir izdevies vienoties ar klēpjdatoru par to, kurš no mums būs saimnieks un kurš kuru klausīs. Treniņu nolūkos aizbraucu no Rīgas līdz Inčukalnam vadoties pēc GPS un jūtos „vareni” sagatavojies pasākumam. Pa to laiku Vents ir radījis virkni uzlabojumu Zebrai. Vecais noteikums, ka jaunās konstrukcijas ir jāpārbauda pirms atbildīgiem mačiem, hroniska laika trūkuma dēļ, jau sen ir atmests. Ja mašīna iepriekšējā dienā pirms starta ir spējīga saviem spēkiem izripināties no garāžas, tad pārējo jau redzēs uz vietas. Priekšējā tiltā diferenciāļa bloķētājs gan neieslēdzas, bet saprast kāpēc un par ko, tāpat nav laika. Trīs gadus esam braukuši bez „bloķiem”, gan jau vēl šo reizīti iztiksim ar vienu pakaļējo.
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – Igauņu rulete jeb nacionālās trofi-reidu īpatnības 2004″
Rakstīja 4x4klubs, 28.02.2011 Autors Harijs Sils
Foto: iAuto un Gundars Kaminskis
 Ladoga. 120 zirgu un šoreiz tikai 2 ēzeļi Ja es aprakstītu visus piedzīvojumus, kas man šogad bijuši kopā ar Tīģeri, tad noteikti sanāktu neliela grāmata. Ja man nav laika šādu grāmatu rakstīt, tad diez vai kādam atradīsies laika to lasīt… Kopā ar Tīģeri šajā gadā man gadījies būt visneiedomājamākajās situācijās, sajust gandrīz galēju fiziskā un garīgā spēka izsīkumu, bezcerību un uzvaras prieku. Tāpēc šis gads neapšaubāmi paliks manā atmiņā kā Tīģera gads.
Tīģerim, izņemot krāsu, ir visai maz kopīga ar tiem tīģeriem, ko var apskatīt zooloģiskajā dārzā. Uz priekšu tas kustas ar 120 zirgu un 3 ēzeļu spēkiem. Katra zirga vārdu un pienākumus es neņemos nosaukt, jo to ir pārāk daudz un – atkarībā no Tīģera labsajūtas – to skaits mēdz krietni sarukt. Ar ēzeļiem viss ir vienkāršāk, jo viņu vārdi un pienākumi ir skaidri zināmi. Arnis Namajuns ir Tīģera pilots. Harijs Sils ir Tīģera stūrmanis. Mārtiņš Svjackis ir Tīģera mehāniķis. Pats Tīģeris ir trofi – reidiem sagatavots krievu bobiks.
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – Tīģera gads 2003″
Rakstīja 4x4klubs, 21.02.2011  Par savu bobiku stāsta Indulis Vīdušs
Jautājiet kuram bobika īpašniekam gribat – kāda ir labākā bezceļa tehnika – atbilde būs viena – protams, ka UAZ! Auto ir dzimis vietā, kur par ceļiem, mūsu izpratnē, vēl nav pat dzirdējuši.
Paši krievi raksta, ka, par labajām gaitas īpašībām bezceļā, bobikam tiek piedots viss – neciešama ražošanas kvalitāte, nekam nederīgas rezerves daļas, absolūts komforta trūkums utt.
Toties ar šo auto var iestigt tur, kur citi vienkārši netiek.
“Zebra” tika nopirkta un radīta ar vienu mērķi – piedalīties bezceļa sacensībās. Mazumtirdzniecības cena nobrauktam bobikam ir 200 Ls + 48Ls pārreģistrācija. Trofi reidi ir unikāli tādā ziņā, ka apakšējā cenu latiņa ir ļoti zema. Augšējās nav, tāpat kā visiem citiem autosporta veidiem.
Daudzi piedalās sacensībās ar standarta bobikiem un gūst visai labus rezultātus. Piemēram “Sumulda challenge” vinnēja ekipāža “Cēsu puikas”, kam vienīgā “ekstra” bija vinča. Tiesa gan, vīriem cīņas spars bija tāds, ka likās, viņi auto uz rokām no dubļiem iznestu un, vajadzības gadījumā, paši gultos zem riteņiem. Protams, lai ilgstoši auto ekspluatētu ekstremālos apstākļos, ir lietas, ko ir ieteicams pastiprināt vai pārveidot.
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZEBRA forever”
Rakstīja 4x4klubs, 18.02.2011 Autors ZOZO
Foto J. Ofčiņņikovs
 Diemžēl skaistais skats, kas paveras uz apkārtējiem kalniem vēsta arī to ,ka priekšā ir dziļa aiza un ledāju mums nu nesasniegt. Protams, Off Jurim viss neiespējamais ir jāpārbauda un viņš savā TLC ar visiem pasažieriem iekšā bez lielas domāšanas pa kritiski stāvu nogāzi droši dodas lejā, labi zinot, ka pa to atpakaļ augšā vairs netiks un no kalna lamatām varēs izkļūt tikai atrodot citu , lēzenāku uzbraukšanas vietu, vai mēģinot izlauzties plakankalnē pa upītes gultni, kura brāžas pa akmeņiem starp kalnu korēm. Maksims, mūsu pavadonis domīgs šūpo galvu, saka, ka zemāk klintis saspiež upi aizā, kura ir aizbirusi ar lielām akmens atlūzām, un ar auto tur cauri neizlauzties. Bet viņš nepazīst Juri, un kad mēs jau sākam rēķināt cik garus virvju un trošu pagarinātājus mums vajadzēs lai dabūtu drosminieku atpakaļ kalnā, viņš jau pats ir atradis pieejamu atpakaļ uzbraukšanas iespēju un pēc stundas prombūtnes atkal ir kopā ar mums. No kores ar tālskati ir redzamas 4 smagās pilnpiedziņas mašīnas ar ogļu kravu, kuras virzās gar Zosu ezeru no Ukokas pārejas uz Argamdži zastavu. Smagie vairākas reizes iestieg, bet palīdzot viens otram tomēr lēnam kūņojas uz priekšu. Rīt mums būs pa to pašu ceļu tikai pretējā virzienā jābrauc uz mūsu bivaka vietu Bertek. No kores saskatāma Saiļugem grēda un , kas pats brīnišķīgākais- arī Altaja augstākā virsotne Beluha(4 506 m). Fotografējamies, filmējamies un tad aukstajā vējā nosaluši dodamies lejā uz plato. Sāk krēsloties, nakšņojam turpat pie zastavas. Vakars drēgns, nakts auksta. Dienas nobraukums 69 km.
Rīts aust saulains. Diemžēl atkal problēmas ar auto iedarbināšanu, bet Juris mūs ievelk un esam gatavi doties uz Bertek, kur turpmākās dienas būs mūsu pastāvīgā bivaka vieta. No bezceļu braukšanas viedokļa ļoti interesants maršruts, kura reitingu vēl paceļ spēcīgās lietusgāzes. Ceļš ļoti dubļains un slidens, upju gultnēs līmenis ceļās acīm redzami, dažos braslos putojošā straume sniedzas līdz lukturiem. Arī vakardienas smagie ogļu monstri devuši labu ieguldījumu bezceļa dubļu veidošanā. Jāpiezīmē, ka trase iet gar pašu dzeloņdrāšu žogu aiz kura ir neitrālā teritorija un tālāk ĶTR robeža. Pēdējos 20 gados nekādu robežincidentu te nav bijis, tāpēc arī neviens īpaši neuztraucas, ka vietām žogs nogāzies, bet ierakumi un DOTi aizbiruši. Pa samērā labu koka tiltu šķērsojam Ak Alaha upi un esam Bertek, kas ir vasarā neapdzīvotas ēkas lopu un ganu ziemošanai. Pa labu akmeņaina un dubļaina bezceļa posmu tuvojamies nometnes vietai, kad nepamanu izskalojumu, kurā gandrīz apgāžoties negaidīti iebrūkam , taču brīdi pacīnījušies tiekam atkal ārā un laimīgi sasniedzam nometnes vietu, kur iekārtojamies un paēdam. Esmu stipri noguris un liekos mašīnā pagulēt, pa miegam jūtu, ka auto šūpojas kā pa viļņiem- izrādas, sākusies stipra vētra ar lietu un sniegu, jātur ciet mūsu nojume, jo to mežonīgais vējš grib aizraut sev līdz .
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (3.daļa)”
Rakstīja 4x4klubs, 16.02.2011 
Autors ZOZO
Foto J. Ofčiņņikovs
Skaists , saulains rīts, mazgājamies upītē, ātras brokastis, apkārt īsti kalni, žēl, ka dēļ nakts tumsas daudz no šī skaistuma neredzējām. Netālu piebraukušas dažas mašīnas, lai nedotu ciemiņiem nekādu iemeslu iespējamai agresijai Sergejs Sergejevičs pavingrinās šaušanā ar personīgo ieroci, tas palīdz un delegācija griežas apkārt. Man gan visa ceļojuma laikā informācija par vietējo iedzīvotāju agresivitāti likās pārspīlēta, tos nedaudzos, ar kuriem kontaktējamies citādi, kā par vienkāršiem un sirsnīgiem cilvēkiem nosaukt nevarēju, bet nu kā krievi saka: „berežonogo i bog berežot”.
Dodamies ārā uz Čujas traktu un pa skaistu kalnu ceļu virzāmies dziļāk iekšā Altajā. Pa labi grēda Terektinskij ar virsotni Kulaštaiga 2926m, pa kreisi Aigulakas grēda , virsotne 2752m.Aiz Kupčegeņas atkal braucam gar Katuņu, pa kuras putaino ātrstraumi lejā brāžas smaiļotāji un katamarānisti. Pie Iņjas ciema atkal šķērsojam šo upi un tālāk braucam gar Čuju, kura ietecēja Katuņā. Kalni paliek aizvien augstāki, pa kreisi Ziemeļčujas grēda sasniedz jau 4177 m, pa kreisi Kurajas grēda ar 3446m. Apstājamies paēst un papriecāties par brīnišķīgajiem skatiem vietā Ak Bom. Par bom Altajā sauc ļoti stāvas , gandrīz vertikālas klintis, šajā gadījumā Ak Bom ir baltā klints. Nez kāpēc man šī vieta atgādina bērnībā redzētās indiāņu filmas. Pa mazu celiņu iebraucam starp klintīm un Atis aizrautīgi safilmē dažu labu skatu. Pāri Čujai kautkā vēl turās pussabrucis koka tiltiņš, bet no tā savukārt ar binokli labi saskatāms vecs, izmuļļāts zemes ceļš, nu tur tik vajadzētu doties, taču komandas saprātīgā daļa gūst virsroku un mūsu ekspedīcija nebeidzās Čujas putainajos viļņos, bet laimīgi turpinās tālāk Kurajas virzienā. Saņēmuši komandora GPS koordinātes, kurā norādīta tikšanās vieta, dodamies brīvā režīmā tālāk . Diena karsta un saulaina, dzinējs garākos kāpumos silst, tāpēc braucam lēnāk, izbaudot kalnu dabas jaukumus un šo to arī filmējot, nonākam pie lielā Kuraj ciema, kas arī ir satikšanās vieta pirms došanās Kurajas stepē. Asfalts beidzas un sākas pirmais īstais off etaps. Stepes esmu izbraukājis 2002 g kad ceļoju pa maršrutu: Pēterburga- Astrahaņa- Kalmikija- Kubaņa- Novorosijska Mastrerrallija ietvaros, Kurajas stepe, protams, nav salīdzināma ar redzētajām, ko vien ir vērts skats uz apkārtējiem kalniem .Pār Ziemeļčujas grēdas virsotnēm virzās spēcīgs negaiss ar intensīvu zibeņošanu un tā kā mūsu maršruts ved tieši šajā virzienā, kļūst mazliet neomulīgi, bet ne vairāk . Stepē jāšķērso daudzus strautus un upītes, dziļumi nelieli, ne vairāk par 50 cm, bet nākas uzmanīties no palieliem akmeņiem, kuri slēpjas gultnēs. Pamazām, līdzenums beidzas un zemes ceļš ievijas mežā, kur pēc dažiem kāpumiņiem redzama koka mājiņa, ar dēļu sētu norobežots laukums, kurā stāv dažas mašīnītes un barjera, kas aizšķērso tālāko ceļu kalnos pa kuru vienkāršie tūristi braukt nedrīkst un kā vēlāk izrādījās arī nevar. Pēc neilgām pārrunām ar šīs svarīgās vietas atbildīgo personu, bomis tiek pacelts, un mēs pieripojam pie tiltiņa pār straujo, akmeņaino , ap 70m plato Akturu upi. Tiltiņš izskatās šaubīgs un mēs ļoti prātīgi un uzmanīgi pa vienam vien to šķērsojam un jūtamies lieli varoņi kad esam to veikuši, bet mūsu ilūzijas tiek dažās minūtēs sagrautas kad noplucis vietējais GAZ 69 upi šķērso lejpus tiltam, tiesa gan līdz logiem ūdenī un tas nu mums nederētu. Aiz upes sākas dubļains, akmeņains bezceļš pa kuru līdz šim braukušas tikai pilnpiedziņas kravas automašīnas ,kuras piegādā dzīvošanai nepieciešamās lietas meteostacijas darbiniekiem un alpīnistu nometnes viesiem.
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (2.daļa)”
Rakstīja 4x4klubs, 14.02.2011 Autors ZOZO
Foto J. Ofčiņņikovs
 2004 g. sākumā uzzināju, ka KNTKA (Krievijas Nacionālā Trofi Klubu Asociācija) aicina 4×4 braucējus piedalīties starptautiskā Trans aziātiskā auto ekspedīcijā, kura veltīta krievu domātāja, gleznotāja un ceļotāja N.K. Rēriha transhimalaju ceļojuma 80 gadei un FIA (starptautiskā automobiļu federācija) 100 gadiem. Ekspedīcijas maršrutā iekļauti Altaja kalni Krievijā un Mongolijā, Himalaji, Takla-Makan, Kuaņ Luņ Ķīnā. Uzreiz bija skaidrs, ka pilnu maršrutu, kurš ilgs 75 dienas un būs 30000 km garš nevarēšu atļauties, tāpēc ar domubiedriem nolēmām ņemt dalību tikai Krievijas Altaja posmā, bet labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā pieķert arī Mongolijas etapu.
Ekspedīcijas sagatavošanas posmā tika meklēti sponsori, kārtoti administratīvie jautājumi un pilnveidota tehnika. No lielā iespējamo pretendentu pulka dažādu iemeslu dēļ palikām trīs dalībnieki, visi ar lielāku vai mazāku bez ceļu braukšanas pieredzi: Ģirts Pakulis – 4×4 sacīkšu direktors, Atis Balodis – Off – road filmu veidotājs un es ZOZO- Vientuļo Vilku kluba prezidents ar savu veco kara zirgu TOYOTA LAND CRUISER 75
ar kuru kopā pabūts vairākos tālbraucienos. Visur braucēja teicamu sagatavošanu šai ekstremālā auto tūrisma ekspedīcijai veica Salaspils Džipu Darbnīcas pieredzējušie meistari. Lielu palīdzību sniedza ģenerālsponsors Parex banka, arī klubs Mazozoli nāca pretim un pazīstamā starptautisko ralliju-reidu ekipāža M. Saukāns un D.Zariņš pēdējā brīdī sniedza palīdzību, kad daži sponsori, kā jau tas nereti gadās, atteica savus solījumus, ļāva tomēr mums doties tālajā ceļā.
Lasīt tālāk ierakstu ““Tautai jāzin savi varoņi … ” – ZOZO UKOKĀ (1.daļa)”
|
Reklāma  Sagatavoju navigācijas datorus un citas navigācijas ierīces(magellan, garmin, ķīniešu GPS) offroad un ne tikai offroad pasākumiem. (Programmu instalācija - OziExplorer, karšu ielikšana u.t.t.) tel. 26312300
|
sending...
Jaunākie Komentāri