Katru dienu, kad uzspīd ārā saule un termometru stabiņš uzkāpj virs atdzīmes ‘’0’’ grādi, prāts nesās ārpus Rīgas, uz mežu un pļavu pusi. Tā vien gribas darba dienas vidū iekāpt džipā un aizbraukt pameklēt piedzīvojumus. Bet skaidrais saprāts saka: „Pagaidi, vēl nav pienācis laiks!” Tad, nu ļoti ceram, ka 10-11 aprīlī, šis laiks būs pienācis. Un ceram, ka tādi kā mēs, būs daudz! Kārtējais Piedzīvojumu – ekspedīcijas pasākums gaida Jūs uz divu dienu pasākumu, šoreiz uz Kurzemes pusi. Papildus bezceļam un piedzīvojumiem, būs arī daudz skaistu vietu ko apskatīt, tāpēc ņemiet līdzi ģimenes un draugus, varbūt tā ir laba dāvana kādam Jums tuvam cilvēkam, padomājiet par to! Tieši tāpat kā pagājušogad , dalībnieki ar automašīnām tiks iedalīti divās kategorijās, tikai šoreiz tās būs: sagatavotās 4×4 automašīnas un 4×4 standarta automašīnas. Katrs dalībnieks var pieņemt lēmumu pats, kurā klasē piedalīties, jo balvas tiks izlozētas starp visām finišējušajām ekipāžām.

Tuvāk ar pasākumu var iepazīties šeit: http://www.4×4lv.lv/lv/celojumi/pavasaris2010

Sestdienas rīts bija noteikts par beigu sākumu. Naktī dalībniekiem tika iedota informācija par starta vietu un 9:00 sestdienas rītā visi satikāmies norādītajā stāvlaukumā. Notiek dažas organizatoriska un dalībnieciska rakstura diskusijas, līdz brīdim, kad viss ir gatavs startam. Organizatori apstāsta pasākuma būtību,dalībnieki saņem pirmos dokumentus un uzdevumus un dodas ceļā. Cits nekavējoties, cits sēž automašīnā un plāno, rēķina, domā.

Beigu pasākuma galvenā doma ir atrast uzdotos kontrolpunktus, kuru atrašanās vietas noteikšana nav no tām vieglākajām. Visa diena ir sadalīta četrās orientēšanās zonās un katrā ir pieci uzdevumi. Uzdevumu atrisināšanu var atvieglot atplēšot aploksnes ar papildus norādēm, taču tas samazina atrastā punkta vertību. Katrā zonā atrodas tiesnešu punkts, kurā ar specuzdevuma palīdzību dalībnieki tiek pie nākamās zonas uzdevumiem.

Ņemot vērā, ka līdz pēdējās zonas tiesnešu punktam lielākā daļa dalībnieku ierodas vēlā pēcpusdienā, tiek pagarināts kontrollaiks, kas ļauj dalībniekiem sameklēt vēl kādu kontrolpunktu, lai papildinātu divu mēnešu garumā uzkrāto punktu daudzumu.

Ar lielākiem vai mazākiem piedzīvojumiem norādītajā laikā visi dalībnieki ierodas finišā, kas noteikts pirtī “Pie Zeltītes”, kur vienlaicīgi notiek arī 4×4 kluba gada jubilejas pasākums.

Ne reizi vien šajā gadā esam teikuši vārdus – “šāda veida pasākums bija pirmais, ko rīkojām”. Arī par “Aizbrauc tur” jāsaka tas pats. Vērtējums lai paliek dalībnieku rokās, taču skaidrs ir viens – ir sācies otrais 4×4 kluba dzīves gads un mēs neapstāsimies!

Pasākuma laiks un vieta

Pasākums notiks 2010. gada 27.februāris. Dalībnieku kustība notiks pa vispārējās lietošanas ceļiem – Rīgas rajonā, kuri netiek slēgti publiskai satiksmei

Sestdiena, 27.februāris

8:30-9:00 dalībnieku ierašanās, reģistrācija

9:00-09:30 dalībnieku sapulce

10:00 pirmā auto starts

17:00 plānotais pasākuma nobeigums

19:00 rezultātu paziņošana

20:00 dalībnieku apbalvošana

Tiesnešu punkta darbības laiks no 8:00 un tas atrodas punktā “STARTS” GPS N56″55,7015 E024″10,7207 (TC “AZUR” stāvieta). Dalībnieku sapulce pl. 09:00-09:30 ,STARTS pl. 10:00 un FINIŠS pl. 17:00 punktā ” FINIŠS”. Laika norma braucienam – 7 stundas. Aptuvenais maršruta garums 300Km.

Aptuvenā pasākuma norises teritorija

Ekipējums.

Automašīna , Rīgas rajona karte (ieteicamais mērogs 1:50 000) , kompass ,strādājošs mobilais telefons, lineāls, rakstāmais, transportieris , lukturītis un labi ceļa biedri ieteicams GPS (pat ļoti vēlams).

Organizatori.

Pasākumu organizē Biedrība 4×4klubs

Pasākuma oficiālās personas:

Pasākuma direktors – Kaspars Purmalis, tel. 25908835;

Pasākuma distances atbildīgie – Alvis Reinšmits, tel. 29416695;

Pasākuma distances atbildīgie- Imants Vidiņš, tel. 29147322;

Starta-Finiša tiesnesis-Andris Vanags,tel.29996978;

Nolikums un uzdevumu apraksts.

Starta vietas koordinātes tiks publicētas 27.02.10 pl.00:00

Lai tik ļoti nesaltu, ir iespējami vairāki risinājumi:

• cits auto;
• cits motors (vai cits auto), piemēram, Land Rover V8 benzīna motors, kas silst ļoti labi arī tukšgaitā;
• apsilde izmantojot degvielu, piemēram, Webasto autonomās krāsniņas. Tās darbojas arī pie izslēgta auto dzinēja, spēj sildīt auto pirms braukšanas, dažādi modeļi spēj sildīt gan motoru, gan salonu. Lielais mīnus – paši vienkāršākie modeļi maksā padārgi, lielākais plus – ar šādu sildītāju iespējams auto gulēt uzturot auto salonu siltu;
• papildus apsilde izmantojot elektrību no rozetes garāžā vai šķūnī (kā traktoriem), lielais mīnus: darbojas tikai elektrības rozetes tuvumā;
• papildus apsilde izmantojot 12V sildītājus, kurus apskatīsim tuvāk.

Auto papildus apsildei izmantojot 12V sildītāju ir gan vairāki plusi, gan arī daži mīnusi. Lielākais mīnus – tai raksturīgs samērā liels strāvas patēriņš. Tas nozīmē, ka vajadzīgs labs akumulators un ģenerators, kā arī bez strādājoša auto motora to ilgi darbināt neizdosies. Tomēr ir savi plusi: šādu sistēmu iespējams samērā vienkārši izveidot un uzstādīt pašu spēkiem, kā arī tās uzbūves izmaksas ir salīdzinoši mazas. Tālāk aprakstītais risinājums nav ļoti ātrs sildītājs. Tas palīdz auto ātrāk uzsilt, ja tas tiek ekspluatēts pilsētas režīmā, kad ir maza slodze motoram, kā arī tas neļauj auto motoram atdzist, kad auto motors darbojas tukšgaitā.

Sistēma sastāv no:

• paštaisīta biezsienu alumīnija rezervuāra;
• 3 VAG grupas kvēlsvecēm, kas silda dzesēšanas šķidrumu atsevišķos Volkswagen un Audi modeļos;
• lietota elektriska dzesēšanas sistēmas sūkņa no BMW X5;
• vinčas kontaktora (konkrētā gadījumā izmantots 500A modelis, kas ir vairākas reizes jaudīgāks kā nepieciešams. Tāds izmantots, jo līdzīgi tiek izmantoti vinčas vadībai, tādējādi kāda no kontaktoru bojājuma gadījumā iespējama savstarpēja nomaiņa).

Sildītājs ir ievietots salona apsildes radiatoram pienākošajā caurulē – tātad pirms apsildes radiatora, savukārt elektriskais dzesēšanas šķidruma  sūknis sistēmā ievietots pirms sildītāja trauka. Tas nepieciešams lai nodrošinātu nepārtrauktu dzesēšanas šķidruma plūsmu un nepieļautu gaisa burbuļa uzkrāšanos sildītāja traukā, jo bez dzesēšanas šķidruma kvēlsveces pārkarsīs un pārdegs aptuveni desmit sekunžu laikā.

Aptuvens šādas sistēmas strāvas patēriņš ir 100 ampēri pie 12 voltiem, līdz ar to ja auto ir labs darbspējīgs akumulators, ir iespējams šo sildītāju lietot arī samērā īsos braucienos neriskējot palikt ar tukšu akumulatoru. Praksē ir pārbaudīti īsi braucieni pa 15-20 minūtēm, 2/3 no pārvietošanās laika turot ieslēgtu papildus sildītāju bez jebkādām negatīvām sekām. Lietojot šo sildītāju 300tdi motors tukšgaitā aukstumā vairs neatdziest, arī braucot motors silst pamanāmi ātrāk. Gulēt gan ar šādu sildītāju naktī auto īsti nesanāks, jo auto gulēt ar ieslēgtu dzinēju ir ļoti riskanti.

Šādu sildītāju ir iespējams uzstādīt citiem auto, tajā skaitā vieglajiem auto, jo praktiski visi ar gaisa kondicionēšanas sistēmu aprīkotie auto ir aprīkoti ar samērā jaudīgiem ģeneratoriem, savukārt ziemā lielākajai daļai auto kondicionēšanas sistēma ir izslēgta, līdz ar to ir pieejamas samērā lielas strāvas rezerves. Galerijā ir apskatāms kā šāds sildītājs ir uzstādīts Land Rover Discovery automobilī.

Pagājušajā nedēļā 4×4 kluba valde sanāca kopā, apsēdās un lēma, sprieda, diskutēja par to kas un kā būs šajā gadā. Par to gan pastāstīsim mazliet vēlāk, taču šajā brīdi darīsim zināmu svarīgāko tuvākajam pasākumam un kopā sanākšanai.

Tātad 4×4 kluba dzimšanas dienas svinības notiks kopā ar šī gada pirmā ROAD pasākuma noslēgumu un tas būs – 27. februārī. Esam rezervējuši telpas ar pirti tepat netālu no Rīgas, 3 kilometrus no Ropažiem – pirts “Pie Zeltītes“.

Ap plkst. 17:00 notikuma vietā ieradīsies “Aizbrauc tur… ” dalībnieki, kuri pieliks punktu gandrīz divus mēnešus ilgajām cīņām.
Ap plkst. 18:00 pirtī sagaidām visus pārējos viesus, kas kopā ar mums grasās svinēt 4×4 kluba jubileju un ballēties līdz rītam.

Maksa par telpu un pirts izmantošanu ir 5 Ls no cilvēka, kā arī līdzi jāņem groziņš – pēc savas gaumes un organisma spējām.

Dalība jāpiesaka līdz 25. februārim, dalības maksu pārskaitot uz šādu kontu:
LV17HABA0551002728127
Kaspars Purmalis, 210179-11226, ar norādi “Pirts” un no kā.

Vienlaikus tas būs arī “Aizbrauc tur, nezin kur…” noslēguma pasākums. Dalības maksa attieksies tikai uz tiem, kas paliek uz balles daļu.

Lai apzinātu potenciālo balles dalībnieku skaitu, lūdzam jūs aizpildīt aptauju.

Aizdedzes sveces

Aizdedzes sveču konstrukcijā un uzbūvē nav notikušas būtiskas izmaiņas, no to piemērošanas sākuma XX gadsimtā.
Sveces detaļas, kas atrodas sadegšanas kamerā, tiek pakļautas augsta termiskām, mehāniskām, elektriskām slodzēm, kā arī degvielas  produktu nepilnīgas sadegšanas iedarbībai.Sveces darba temperatūra ir robežās 70-2.500 ° C, gāzes spiediens sasniedz 50-60 bar, un spriegumu starp elektrodiem līdz 20 kV un augstāk.

Aizdedzes sveces uzbūve

Galvenais elements jebkurā aizdedzes svecē ir metāla korpuss, keramikais izolators, elektrods un kontaktu stienītis. Korpusā ir vītne, ar kuras palīdzību tiek ieskrūvēta svece cilindra galvā,ar sešstūra atslēgas palīdzību, sveces metāla korpuss ir apstrādāts ar speciālu pārklājumu, lai aizsargātu pret koroziju. Pamata virsma var būt divu veidu  plakanas vai koniskas. Pirmajā gadījumā,  blīvēšanai sveces ieskrūvēšanas vietā izmanto speciālu gredzenu. Konusveida virsma pati ļoti labi noblīvē caurumu un speciāls gredzens nav nepieciešams.Par sveces izolātoru izmanto augstas stiprības tehnisko keramiku.Elektrības noplūdes novēršanai,izolātorā (augšējā daļā) izveido gredzenveida rievas (strāvas šķēršļi), kā arī uzliek īpašu glazūru, izolātoram ir konusa forma. Keramikas daļu iekšpusē ir elektrodi, centrālais elektrods un kontaktu stienis, starp kuriem var ievietot pretestību, kas slāpē radio traucējumus. Savienojuma vietās šīm detaļām tiek apstrādāta ar elektrību vadošu stikla masu (stikla hermētiķi). Sānu elektrodu  ( “masas”) ir piemetinātas pie korpusa. Elektrodi tiek izgatavoti no karstumizturīga metāla vai metālu sakausējuma. Lai uzlabotu siltuma izkliedēšanu no siltuma konusa centra elektrods var būt izgatavots no diviem metāliem (bimetālisks elektrods)

Aizdedzes sveces galvenie parametri

Lai nodrošinātu pilnu benzīna dzinēju aizdedzes sveču spektru tās tie ražotas ar dažādiem parametriem (skat. Zemāk tabula Nr1).Par cik pasaulē nav vienotas aizdedzes sveču marķēšanas standarta katram ražotājam tas ir savādāks.Atrast sev vajadzīgo sveci var ar aizvietošanas tabulas palīdzību.(skat.zemāk tabula Nr 2).

Sveces elektrodu atstarpe

Sveces elektrodu atstarpi nosaka konkrētā auto ražotājs.Dažos gadijumos uz svecēm ir ieteicamā atstarpe milimetros. Parasti ši atstarpe ir no 0,5mm līdz 2mm(ieteicamā atstarpe 0,8mm).Pārbaudiet sveces atstarpi pirms lietošanas.

Krievijā ražoto sveču apzīmējumi

Tabula Nr1

А-У14ДВРМ

A vītne = M14×1.25 (M vītne = M18×1,5)

- pamata virsma taisna                 (K pamat virsma koniska)

У svečatslēgas tips universāls        (M svece motorzāģiem)

14 siltum skaitlis (8,11,14,17,20,23 jo lielāks jo aukstāka)

Д vītnes garums 19mm, 17,5mm  (Д1vītnes garums 12mm)

B pagarināts izolatora konuss          (- bez pagarinājuma)

P ar pretestību                                 (- bez pretestības)

M centrālais elektrods no bimetāla(- no parasta materiāla)

Tabula Nr 2

Rīga-Liepāja-Ventspils-Kolka –Rīga. Jau šo sestdien – svētdien (06-07.februāris)

Aiz loga neredzēts skaistums un daudz, ļoti daudz sniega. Nevēlaties apskatīt Kurzemi visā tās ziemas skaistumā? Mēs vēlamies! Piedāvājam doties 4×4 ekspedīcijā pa Kurzemes nesasniedzamākajām vietām ar standarta pilnpiedziņas auto. Vēlamais aprīkojums – lielas riepas, kas spēj pārvarēt dziļus sniegus (29-31 collu augstums) arī vinča būtu ok. Maršruts paredzēts pa sliktiem lauku ceļiem un vietējiem rajona ceļiem, iebrauksim vairākas reizes Lietuvā pa vietām, kur agrāk nebija ceļi, bet tagad ir. Piebrauksim pie vietām, kur šobrīd parastie mirstīgie nevar piebraukt – Liepājas kara forti, Kurzemes piekraste, Kolkas rags utt. Ja jums ir idejas, kur mēs varētu izbraukt lai būtu interesantāk – piebiedrojaties. Pasākums bez maksas, izdevumi tikai par degvielu un pārtiku. Un vēl – Viesnīca ‘’Jūrnieku Ligzda’’ piedāvā ekskluzīvu iespēju pārlaist nakti pie viņiem par 10 Ls ar brokastīm no personas. Cena ir spēkā tikai šā pasākuma ietvaros. Pasākumu organizē 4×4lv.lv – Arnis  Namajuns  sadarbībā ar ZOZO (Modris Bērziņš)

Otrais Pasaules karš pierādīja, ka tanki ir kļuvuši par vadošo motorizēto vienību karadarbības veikšanā. Salīdzinot ar 1. Pasaules karu, šī tehnika tika pielietota daudz plašāk un daudzveidīgāk. Notika arī lielākā tanku kauja pasaules vēsturē – Kurskas kauja, 1943. gada 12. jūlijā[1], kurā piedalījās apmēram 1500[2] tanku. Tā kā šī kauja (kontekstā ar visu operāciju „Citadele”) ir viena no nozīmīgākajām kara gaitā un uzskatām par vienu no lūzuma punktiem austrumu frontē, tad savā salīdzinājumā vēlos koncentrēties uz šajā kaujā iesaistīto pušu tehniku. Proti – Vācijas un PSRS armiju tankiem. Lai arī PSRS lendlīza programmas ietvaros saņema Sherman tankus no ASV, tomēr to kopējais skaits sasniedza tikai apmēram 4000 visas programmas laikā, kamēr tikai T-34 tika saražoti vairāk kā 80000[3] (ieskaitot pēckara periodu). Tādējādi varam uzskatīt,ka amerikāņu tanku ietekme PSRS bruņotajos spēkos nav vērā ņemama un šajā salīdzinājumā tie netiek iekļauti. Tanku klasifikācija ir izvēlēta relatīva, jo nav noteiktu standartu, kas attiektos uz tanku iedalījumu.

Vieglie tanki

Vieglie tanki bija loģisks solis tanku attīstībā pēc 1.pasaules kara. Tajā izmantoto tanku konstrukcija sevi pierādīja kā samērā neveiksmīgu, tādējādi bija jāveic izmaiņas. Tādējādi radās šobrīd pazīstamās konstrukcijas tanki, ar grozāmu, bruņotu torni augšā, dzinēju novietotu aizmugurē un kāpurķēžu balstiekārtu novietotu apakšā, gar malām (nevis tieši sānos,kā 1.pasaules karā izmantotajiem). Vieglo tanku svars bija vidēji 10 tonnas. Šie tanki bija lieliski piemēroti personālsastāva apmācībai un tehnoloģiju atstrādei. Īpaši tas bija manāms tieši Vācijas un Krievijas gadījumā. Jāpiemin arī ka pēc Rapallo pakta parakstīšanas, PSRS palīdzēja apmācīt Vācijas tankistus, savā teritorijā izvietotajās skolās. Tieši vieglie tanki tika izmantoti Vācijas armijas pirmajos uzbrukumos Čehoslovākijai, Polijai un Francijai. Daļēji tie tika izmantoti arī pirmajos kara mēnešos pret Krieviju, nepietiekamā vidējo tanku skaita dēļ.

Vācijā tika izstrādāti divi vieglie tanki: Panzerkampfwagen I un Panzerkampfwagen II. Svars bija no 5,6 līdz 13 tonnām[4], atkarībā no bruņojuma un aizsardzības. Panzer I iesākumā tika aprīkots vien ar ložmetējiem (2x 7,92mm) lielgabala vietā, to izmantojot tikai vienā no versijām. Panzer II jau tika aprīkots ar 20mm lielgabalu, kas tika sapārots ar ložmetēju. Tanku ražošana sākās 1935-36. gadā. Kopā saražoti 4656[5] abu veidu tanki. Lai arī karadarbībā tie tika izmantoti līdz pat 1944.gadam, reālā nozīme faktiski beidzās 1941.gadā, armijas virspavēlniecībai liekot uzsvaru uz vidējiem tankiem un vienlaikus arī šiem tankiem kļūstot par vāju. To bruņas bija nepietiekami biezas, lai izturētu PSRS tanku lādiņus, savukārt biezākas bruņas jau pārslogotu esošo dzinēju un balstiekārtu.

Taču tieši šie tanki palīdzēja izstrādāt un pilnveidot zibenskara taktiku, pateicoties savai manevrētspējai un lielajam darbības radiusam, kā arī samērā pieklājīgajam ātrumam. Vācu konstruktori arī ņēma vērā šajos modeļos atklātās nepilnības.

PSRS arsenālā arī varēja izdalīt 2 pamatmodeļus vieglajiem tankiem: T – 50 un tā evolūciju, kā arī T – 26, dažādos variantos. Abu šo modeļu svars bija vidēji 10 tonnas, tādējādi padarot par tiešiem pretiniekiem vācu Panzerkampfwagen I un II. T – 26[6] bija radīts uz britu Vickers type E 6 tonnu tanka bāzes, 1931.gadā. To uzlabojot un pilnveidojot, tas kļuva par pirmo pilnībā PSRS ražoto un ar vietējiem ieročiem apbruņoto tanku. Iesākumā tas bija aprīkots ar 7,62mm vai 12,7mm[7] ložmetēju (vai abiem vienlaikus), vēlāk ieviešot arī versijas ar 37mm un pat 45mm lielgabaliem. Šie tanki arī tika izmantoti karavīru apmācībā un pirmo reizi kaujās pielietoti Spānijas pilsoņu kara laikā. Pēc dažādiem datiem, kopā saražoti apmēram 12000 šo tanku, kas sastādīja lielāko daļu PSRS armijas 1941.gada vasarā. Taču tie bija vājāk aizsargāti par vācu tankiem (15mm bruņas, pret 20-30mm), kā arī morāli novecojuši, kā rezultātā jau 1942. gadā tie faktiski netika izmantoti aktīvā karadarbībā.

T – 50 bija modernāks tanks, ko sāka ražot 1941. gadā, taču vācu uzbrukuma dēļ tika izgatavoti tikai 65 eksemplāri. Tas bija smagāks, līdz 14 tonnām un ar jaudīgāku dzinēju kā T-26 un krietni uz priekšu nobīdītu torni. Taču tā ražošanu pēc rūpnīcu evakuācijas tā arī neatsāka. Tā vietā nāca T – 60 (1941 – 42.g) un T – 70[8] (1942 – 43.g), kuri bija klasiski vieglie tanki. T – 60 tika apbruņots ar 20mm lielgabalu un 15 – 20mm bruņām, padarot to par adekvātu atbildi Panzer I un II. Tiesa, tas bija mazāk mobils. T – 70, saglabājot to pašu dizainu, tika aprīkots ar 45mm lielgabalu, biezākām bruņām (vidēji 30mm) un 2 dzinējiem, kas palielināja tā ātrumu un mobilitāti. Taču to loma armijas sastāvā bija neliela, jo kopā tika saražoti 14518 tanki 3 gadu laikā, kamēr T – 34 viena gada laikā tika izgatavoti tajā pašā apjomā. Turklāt neskatoties uz salīdzinoši biezajām bruņām, T – 70 nebija adekvāta atbilde pieaugošajam vācu vidējo tanku skaitam.

Apkopojot augstāk minēto informāciju, jāsecina, ka Padomju armijas vieglo tanku skaitliskais pārspēks kara sākumā bija apmēram 3:1, kas neskatoties uz vājākajiem tehniskajiem rādītājiem, nodrošinātu augstu pretestību. Taču tā neizmantošanā ir vainojams tikai komandējošais sastāvs. Savukārt vielgo tanku izmantošana pēc 1941. gada notika vairs tikai Padomju armijā, kur tie tika izmantoti izlūkošanas vajadzībām. Salīdzinot Panzer I un II ar T – 26, jāsecina ka vācu tanki bija ar biezākām bruņām un jaudīgāku motoru, taču komplicētāk būvēti un ar vājākiem ieročiem. Savukārt salīdzinājums ar T – 60/70 ir nekorekts, jo šie tanki kaujas laukā faktiski netikās.

Vidējie tanki

Vidējie tanki tiek saukti arī par pamata kaujas tankiem. Šī klase izkristalizējās tieši 2. Pasaules kara laikā, kad kļuva par optimumu no svara, bruņojuma un aizsardzības faktoriem. Tieši šīs klases tanki sastādīja lielāko daļu no visiem saražotajiem un veidoja tanku armijas mugurkaulu. Faktiski arī šodien ražotos tankus būtu jāpieskaita šai klasei, taču tie laika gaitā ir kļuvuši lielāki un smagāki, sekojot tehnikas progresam.

Vācu armijā bija 2 vidējo tanku pamatmodeļi: Panzerkampfwagen III[9] un IV. Tā bija loģiska evolūcija no Panzer II, palielinot spēku. Faktiski bija paredzēts, ka Panzer III kalpos kā tiešs pretinieka tanku iznīcinātājs, kamēr Panzer IV būs vairāk kājinieku atbalsta tehnika un eskorta tanks. Abi šie tanki tika sākti ražot 1939. gadā, kamēr pirme prototipi parādījās jau 1935. gadā.  Kopīga iezīme bija 24 tonnu masas limits[10], ko noteica tiltu nestspēja Vācijas lauku apvidos.

Panzer III tika veidots kā ātrs un mobils tanks, kas tika paredzēts tiešai pretinieka tanku iznīcināšanai. Tas tika apbruņots ar 37mm augsta ātruma lielgabalu, kurš gan vēlāk izrādījās nepietiekams. Taču konstrukcijā jau sākotnēji bija paredzēta iespēja uzstādīt lielāku torni ar 50mm lielgabalu. Taču sākotnējās problēmas ar tanka balstiekārtu un nepietiekami biezajām bruņām, līdz 1940. gadam neļāva to uzskatīt par vērā ņemamu kaujas spēku. Taču jaudīgākais 50mm lielgabals, ko uzstādīja sākot ar 1941. gada februāri (un pārveidoja arī pirms tam izlaistos tankus), ļāva līdzvērtīgi cīnīties ar T – 34 un KV tankiem. Bruņu palielināšana notika vispirms uz papildplākšņu rēķina, bet vēlākajās revīzijās tanki jau sākotnēji tika izgatavoti ar 60mm bruņām. Regulāri tika uzlabota arī balstiekārta un ar katru bruņu papildinājumu, arī dzinējs, lai nodrošinātu nemainīgu maneverētspēju. Pašās 1942. gada beigās tika pat izveidots variants ar zema ātruma 75mm lielgabalu, taču tas neizrādījās pietiekami efektīvs. Tiesa gan, ar to apbruņoja arī vecākās versijas. Pēc 1943. gada augusta Panzer III no pamata kaujas tanka kļuva par atbalstu Panther un Tiger tankiem kaujas operācijās. Šis tanks lieliski atbilda zibenskara taktikai, jo bija ātrs un mobils, taču salīdzinoši nepiemērots Krievijas dubļainajiem ceļiem un nepietiekami spēcīgi bruņots. Kara gaitā tika saražoti 5774 tanki[11] un tie bija sastopami visās frontēs.

Panzer IV bija vācu iecere par vidējo tanku, kas būtu apveltīts ar lielu ugunsspēku un spētu atbalstīt kājiniekus. Tas bija populārākais tanks, visa kara laikā tiekot saražotiem 8870 [12]eksemplāriem. Tā kā tankam bija jānodrošina uguns atbalsts, tas tika aprīkots ar 75mm lielgabalu, kam vajadzēja apdraudēt ienaidnieka nocietinātās būves. Tiesa, zemā ātruma dēļ tas tomēr izrādījās nepietiekami efektīvs. Tāpat kā visiem vācu tankiem, arī šeit kara gaitā tika izdarīti daudzi labojumi, taču nemainot radikāli bāzes struktūru. Pirmās divas revīzijas faktiski netika pielietotas nopietnās kaujās, jo jau 1939. gadā tika izmantotas tikai apmācībai. Sākumā tanka bruņas nepārsniedza 20mm biezumu, taču drīz noskaidrojās ka tas ir krietni par maz. Līdz kara beigām, bruņu biezums pieauga līdz pat 80mm priekšējā daļā. Kauju pieredze PSRS teritorijā pierādīja, ka Panzer III ir nepietiekams tanku iznīcināšanai, kā rezultātā Panzer IV tika aprīkots ar 75mm garstobra, liela ātruma lielgabalu, kas ļāva tam pildīt arī tanku iznīcinātāja funkcijas. Sākoties šādu tanku ražošanai 1942. gadā, arī agrāk ražotie eksemplāri tika aprīkoti ar šādu torni[13]. Tādējādi Panzer IV kļuva par tālas darbības tanku, spējot izsist pretinieku no ierindas līdz pat 1,5 km attālumam (3x vairāk kā sabiedroto tanki). To nodrošināja arī precīzā tēmēšanas sistēma. Tas viss ļāva veiksmīgi pretoties padomju tanku skaitliskajam pārspēkam. Panzer IV ražošana tika pārtraukta 1944. gada rudenī, koncentrējoties uz Panther sēriju.

Padomju Savienībā vidējo tanku attīstība gāja atšķirīgu ceļu. Sākot ar 1930. gadu, iedvesmojoties no ASV izveidotā Christie M-1931,[14] tika veidota BT tanku sērija. Tie bija īpaši ātrgaitas tanki, kas varēja pārvietoties arī bez kāpurķēdēm, jo to skrituļi bija īpaša sastāva gumijas riepas. Tādējā uz cieta seguma BT pārvērtās par 4 asu bruņumašīnu, kas varēja pārvietoties ar ātrumu līdz pat 80 km/h. Turklāt tā balstiekārta nodrošināja vienlaikus ļoti labas gaitas īpašības un līganumu kā arī bija vienkārša un izturīga. Šīs sērijas tanki svēra ap 10 tonnām un bija bruņoti ar 45mm lielgabalu, taču to bruņas nebija biezākas par 20mm, kas vidējās klases tankam bija nepietiekami, taču vienlaikus nodrošināja ātrumu. Sākoties 2. Pasaules karam austrumu frontē, PSRS rīcībā bija apmēram  8300 BT[15] sērijas tanku. Tie tika izmantoti arī citās PSRS operācijās pirms 2. Pasaules kara, piemēram Ziemas karā, Spānijas pilsoņu karā un citur. Taču 1941. gada vasarā tie tomēr izrādījās par vājiem pret vācu Panzer III un IV. Faktiski tie pirmajā uzbrukuma vilnī tika gandrīz pilnībā iznīcināti un kaujās vairs nepiedalījās.

Tos nomainīja iespējams leģendārākais tanks vispār: T – 34[16]. Lai arī pats par sevi šis tanks ir vienkārši labu risinājumu apvienojums, nevis ģeniāls jaunrades auglis, tomēr tas iespaidoja 2. Pasaules kara gaitu kā neviens cits. Šis tanks radās no dažādu prototipu sērijas, kas tika izveidot 30. gadu otrajā pusē, cenšoties izveidot jaunu un labāku vidējās klases tanku. Faktiski 1940. gadā ražošanā tika nodots T – 32, kuru gandrīz uzreiz lika ražot ar biezākām bruņām un tādējādi nosauca par T – 34. Tā bruņas gan nebija pašas biezākās (vidēji 45mm, 90mm torņa priekšpusē), taču bija lieliski izplānotas stratēģiski svarīgākās vietas, kas to padarīja grūti ievainojamu vācu tankiem. Šis 26 tonnas smagais tanks bija  aprīkots ar 76mm lielgabalu, kas spēja nodarīt lielākus bojājumus par Panzer IV 75mm lēnātruma lielgabalu (domāts šāviņa lidošanas ātrums). Taču būtiskākais bija šī tanka masveidīgums. Uz to bija vērsti arī faktiski visi uzlabojumi kara gaitā, izņemot lielgabala nomaiņu uz 85mm 1943. gadā[17]. Citādi tika pēc iespējas vienkāršots ražošanas process, lai varētu izmantot mazkvalificētus darbiniekus un palielinātu tanku izlaidi. Tikai 1942. gadā vien tika saražoti 14000 tanki. Kopā kara laikā tika saražoti apmēram 40000 eksemplāru.

Vidējo tanku klasē, jāatzīst ka spēku samērs ir ļoti vienlīdzīgs. Vācijas armijas tanki, lai arī mazākā skaitā, tomēr tehnoloģiski bija attīstītāki un modernāki, taču ar nepietiekamu ugunsspēku. Vienlaikus gan jāmin, ka sarežģītība atmaksājās arī ar mazāku izturību un piemērotību sliktiem apstākļiem. Turklāt to materiālietilpība bija lielāka, kas Vācijas ierobežoto resursu apstākļos neļāva saražot pietiekamu skaitu tanku, lai nodrošinātu zaudējumu aizpildi, nerunājot par pārspēka radīšanu. Savukārt Padomju armijā uzsvars tika likts uz skaitlisku pārsvaru un racionālu vidusceļu. T – 34 bija aprīkots ar visu nepieciešamo, bet ne vairāk. Taču vienlaikus tā bija ļoti veiksmīga kombinācija, īpaši uzsverot tā piemērotību Krievijas skarbajiem ceļu apstākļiem un degvielas kvalitātei, kā arī jaudīgo lielgabalu, kam vācieši tā arī nespēja atrast adekvātu atbildi Panzer IV ietvaros. Taču ekipāžas darbs tajā bija sliktākos apstākļos, jo valdīja šaurība un tika taupīts pat uz minimālām ērtībām. Tādējādi varam uzskatīt, ka Padomju armija savu pārsvaru nodrošināja tieši skaitliski, taču diez vai kvalitatīvi.

Smagie tanki

Lai arī 2. Pasaules kara laikā tika iecerēti arī daži īpaši eksotiski projekti, kā piemēram 1500 tonnu smagais  Landkreuzer P. 1500 Monster[18], tomēr smagie tanki klasiskā izpratnē palika 40 – 60 tonnas smagi, ar biezām bruņām (līdz pat 150mm) un jaudīgiem ieročiem. Šie tanki, lai arī skaita ziņā nevarēja sacensties ar vidējiem tankiem, tomēr pēdējos kara gados pierādīja sevi kā vadošo spēku kaujās, salīdzinoši mazo ātrumu kompensējot ar iespaidīgo ugunsspēku. Mūsdienās smago tanku ražošana faktiski neeksistē, jo esošie pamata kaujas tanki savā svarā ir sasnieguši šīs pašas 60 tonnas, kamēr tālāka masas palielināšana nedotu nekādas priekšrocības.

Kaut arī nācās saskarties ar dažādiem viedokļiem, attiecībā uz klasifikāciju, taču šeit aplūkotos Vācijas armijas tankus uzskatīt par vidējiem nebūtu korekti, jo to svars bija virs 40 tonnām, pret Panzer IV maksimālajām 24 tonnām. Izprotot to, ka ar esošajiem tankiem nav iespējams adekvāti pretoties T – 34 pārspēkam, vismaz skaitliskajam, tika izlemts attīstīt smagākus un labāk bruņotus tankus, kas spētu pat mazākā skaitā nodarīt lielākus postījumus. Tā radās Panzerkampfwagen V un VI, pazīstami arī kā Panther un Tiger.

Koncepcija par šiem tankiem radās jau 1935. gadā, taču līdz reāliem prototipiem un ražošanai viss tika novests tikai 1942. gadā. Firmu MAN un Daimler – Benz konkursa rezultātā radās smagais tanks Panther,[19] kas faktiski veidoja tanku spēku mugurkaulu kara otrajā pusē. Tas bija 44 tonnas smags tanks, aprīkots ar 75mm lielgabalu, kas spēja caursist arī T – 34 bruņas. Pats tanks tika aprīkots ar 70 – 110m[20] biezām bruņām, kas nodrošināja lielisku ekipāžas aizsardzību. Pateicoties Maybach motoru jaudai, tanka mobilitāte nesamazinājās, jo tika nodrošināts maksimālais ātrus ap 55km/h. Arī balstiekārta tika modificēta, lai piemērotu to pieaugšajai masai un nodrošinātu mīkstāku gaitu. Taču tās konstrukcija izrādījās neveiksmīga attiecībā pret dubļiem un sniegu, kā rezultātā austrumu frontē bija novērojams skats, kad šie tanki ar sasalušu balstiekārtu bija neizkustināmi. Turklāt tanks izrādījās arī sarežģīts ražošanā un materiālietilpīgs. Steigas dēļ, tas tika palaists ražošanā pilnībā neizmēģināts, ar neatklātiem defektiem, proti pastiprinātu dzinēja pārkaršanu un transmisijas neizturību. Līdz ar to, 1943. gada pirmajā pusē tas ne tikai zaudēja karavīru uzticību, bet arī nepieļāva pilnvērtīgu karadarbību, jo liela daļa tanku tika zaudēta tehnisku iemeslu dēļ, nevis kaujā. Īpaši tas atsaucās uz operāciju Citadele, jeb Kurskas kauju. Lai arī Hitlers pavēlēja ražot 600 tankus mēnesī, taču resursu trūkuma un sabiedroto bombardēšanas dēļ, maksimālais skaits, ko izdevās saražot vienā mēnesī, bija 330[21]. Līdz kara beigām kopumā tika saražoti apmēram 6000 tanku, kas ir samērā iespaidīgs skaitlis, ņemot vērā apstākļus. Tiesa gan, šis tanks dažādos aprakstos tiek pieminēts samērā maz un tā loma nenovērtēta pietiekami.

Slavenākais Vācijas armijas tanks, nenoliedzami ir Panzerkampfwagen VI jeb Tiger [22]un tā variācijas. Nenoliedzot tā tehnisko progresu un risinājumus, tomēr jāatzīst ka pēckara historiogrāfijā tas ir pārvērtēts un teju glorificēts. Tas bija smagākais 2. Pasaules kara tanks, sasniedzot 55 tonnu masu. Idejas par Panzer IV pēcteci radās jau 1938. gadā, taču projektēšanas darbi aizņēma daudz lai, līdz ar to reālā prototipu atrādīšana Hitleram notika tikai 1942. gada sākumā, ražošanai sākoties tikai augustā. Tiger bija sarežģīta kara mašīna, kur viena eksemplāra izgatavošanai vajadzēja līdz pat 300000 cilvēkstundu[23], kas ir bija apmēram 2 reizes vairāk kā Panther. Arvien grūtākajos apstākļos, tas radīja lielas problēmas un automātiski samazināja šo tank pieejamību frontē. Pats tanks bija aprīkots ar 88mm lielgabalu, kas spēja caursist jebkura Padomju armijas tanka bruņas. Tikmēr uzstādītās bruņas bija 110mm[24] biezas, turklāt veiksmīgi izvietotas, spiežot meklēt konkrētus vājos punktus lai izsistu tanku no ierindas. Taču mobilitāte un lietojamība diemžēl lika vēlēties ko labāku. Balstiekārtas konstrukcija bija tāda pati kā Panther, kas nozīmēja grūtības austrumu frontē. Arī dzinēja jauda bija nepietiekama tik lielai tanka masai, kā rezultātā manevrētspēja samazinājās, kamēr maksimālais ātrums bija tikai 38km/h, kas samazināja tanka spēku pat piemērota reljefa kaujas vietās. Sarežģītības dēļ arī tanka mehāniskā izturība bija samērā zema, jo nebija laika, lai novērstu visas „bērnu slimības”. It kā nepietiktu ar šīm negatīvajām īpašībām, degvielas patēriņš samazināja tanka darbības radiusu līdz apmēram 120km (uz pusi mazāk kā Panther), tas bija pārāk smags lielākai daļai tiltu pat Vācijā, un bija par platu, lai normāli transportētu uz dzelzsceļa platformām. Tas bija spēcīgs ierocis pieredzējušu ekipāžu rokās, taču karam turpinoties, to kļuva arvien mazāk. Turklāt to apdraudēja arī padomju tanku IS – 2 lielgabals, kas spēja nodarīt bojājumus Tiger pat līdz 1,5km attālumam. Kopā tika saražoti apmēram 1350 tanki (1942.g. jūlijs – 1944.g. augusts) , kas bija krietni par maz, lai radikāli mainītu kara gaitu.

Lai arī Tiger bija iespaidīgs spēks, taču tika uzskatīts, ka to vēl var uzlabot. Tā radās Tiger II, jeb King Tiger[25].Neskatoties uz nosaukumu, tas bija drīzāk uzlabots un jaudīgāks Panther variants, kas ļāva uzlabot ražošanas unifikāciju un palielināt apjomus. Taču šis tanks, neskatoties uz uzlaboto 88mm lielgabalu, kas spēja iznīcināt jebkuru pretinieka tanku līdz pat 3km attālumam un 180mm biezuma bruņām kas faktiski izslēdza iespēju tikt sakautam tiešā trāpījumā, tomēr bija nolemts neveiksmei. Tā masa sasniedz 70 tonnas[26], kamēr dzinējs palikta tas pats kas pirmajā modelī, tādējādi samazinot darbības radiusu vēl. Tieši tādēļ, liela daļa šo tanku tika pamesti pēc kaujām, jo nepietika degvielas, ar ko atgriezties atpakaļ bāzē. Šo tanku arī piešķīra tikai elitārām armijas vienībām, bieži vien tas nenonāca tur kur bija visnepieciešamākais. Turklāt sarežģītības dēļ tika uzbūvēti tikai 485 eksemplāri, laikā no 1944. gada janvāra līdz 1945. gada martam.

Kā kuriozs ir pieminams arī smagākais jebkad uzbūvētais tanks Maus, kas sasniedza 188 tonnu svaru. Tālāk par 2 prototipiem nekas neturpinājās, jo tika saprasts, ka šāda svara un izmēru tehnika ir bezperspektīva pieaugošajos kara dinamikas apstākļos.

Padomju armijas smagie tanki ir plašākai publikai tikpat kā nezināmi, jo tos aizēnoja T – 34 kults. Smago tanku dažādie prototipi tika veidoti jau sākot no 1930. gada, taču tie tā arī nesasniedza nopietnus ražošanas apjomus, jo lielākoties bija neveiksmīgi un neatbilda virspavēlniecības prasībām. Ziemas karā izmēģinātie T – 100, T – 35 un SMK tika atzīti par pārāk sarežģītiem. Izanalizējot kļūdas, tika izstrādāts smagais tanks KV – 1[27] (nosaukts par godu aizsardzības tautas komisāram Klimentam Vorošilovam). Tā pamatkorpuss un balstiekārta tika pārņemta no SMK, taču tas tika aprīkots tikai ar vienu galveno lielgabalu. Dzinējs un transmisija bija unificēta ar T – 34, tādējādi samazinot produkcijas izmaksas un resursus. Tanks svēra 45 tonnas un bija aprīkots ar 76,2mm lielgabalu, tā bruņas gan bija tikai 70mm biezas, vēlāk palielinot līdz 100-110mm. Kopā tika saražoti 3015 tanki, laikā no 1940. gada sākuma līdz 1943. gadam. Tanks sevi pierādīja kā uzticamu un samērā spēcīgu kaujās, taču tā ugunsspēks un manevrētspēja sāka palikt par vāju, uz skatuves parādoties Panther tankiem. Tika ieviesta arī KV – 1S[28] modifikācija, ar samazinātu bruņu biezumu, atsaucoties uz prasību pēc lielāka ātruma un manevrētspējas. Taču 4 tonnu ieguvums uz kopējās masas fona bija samērā niecīgs un neattaisnoja lielāko ievainojamību. Maksimālā ātruma palielinājums no 30 uz 41km/h tikai nostādījā to vienā līmenī ar Panther. Taču tika saražoti 1370 šīs modifikācijas tanki.

Parādoties jaunajiem vācu tankiem, kļuva skaidrs, ka nepieciešami uzlabojumi un esošais KV tanks ir nepietiekams. Tādējādi tika radīta jauna tanku sērija – IS (nosaukta par godu Josifam Staļinam). Par pamatu tika ņemts esošais KV – 1 tanks, taču tas tika pārveidots gandrīz līdz nepazīšanai. Tam bija uzlabojumi ikvienā jomā, rezultātā radot adekvātu atbildi vācu smagajiem tankiem. Par galveno ieroci tika izvēlēts 85mm lielgabals, ar kuru aprīkotos tankus nosauca par IS – 1[29]. Taču tajā pašā laikā šis lielgabals tika uzstādīts arī T – 34 un radās nepieciešamība smago tanku apbruņot ar ko jaudīgāku. Tika izvēlēts 100mm lielgabals, taču to nebija iespējams saražot pietiekamā daudzumā, tādēļ tika pāriets uz 122mm liegabalu, tā kā to atļāva tanka konstrukcija. Līdz ar šo ieroča nomaiņu, tanka indekss mainījās uz IS – 2[30]. Arī pirmie modeļi, kurus paspēja saražot vien 107 eksemplāros (1943. gada ziemā), tika modificēti ar jauno bruņojumu. Diemžēl šim lielgabalam bija būtisks mīnuss – lēnais šaušanas ātrums. Pat trenēta ekipāža spēja izšaut vien 2 – 3 šāviņus minūtē. Uzlabotais modelis, kas parādījās vasarā gan uzlaboja situāciju, taču ne radikāli. Šie tanki svēra 46 tonnas un bija ietverti 120mm biezās bruņās, kas tos pasargāja no vācu smago tanku uzbrukumiem, jo 122mm lielgabala darbības radiuss bija lielāks kā vācu 88mm lielgabalam.Ātruma un darbības radiusa ziņā gan tanks neatšķīrās no pretiniekiem, spējot nodrošināt darbības radiusu vien 140km, taču uzbrukuma apstākļos ar to pietika. Maksimālais ātrums nepārsniedza 40 km/h. Atšķirībā no vācu ražojumiem, IS – 2 bija vienkāršs un samērā unificēts ar T -34, kas ļāva tā izlaidi nodrošināt lielos apjomos un bez dažādu nepārbaudītu risinājumu izmantošanas. Kopumā tika saražoti 3854 tanki, laikā no 1944. gada janvāra līdz 1945. gada maijam. To ražošana un modifikācijas turpinājās arī pēc kara beigām. Par turpmāko modifikāciju IS – 3[31] gan ir diskusijas, taču nav nekādu konkrētu liecību, ka šis tanks būtu pielietots 1945. gada kaujās.

Smago tanku kategorijā varētu piemērot līdzīgus secinājumus kā runājot par vidējiem tankiem. Taču šeit būtiskā atšķirība ir tā, ka Padomju armijas bruņojumā smagie tanki bija jau sākot no pirmajām kara dienām. Tiesa gan, uz kopējās nesagatavotības fona 1941. gada vasarā, to loma bija nebūtiska. Savukārt turpmākajās kaujās, sākot ar nākamo, KV – 1 nācās saskarties ar Panther un Tiger tankiem, kas bija labāk bruņoti un spēja to apdraudēt ārpus KV lielgabala darbības radiusa. Līdz ar IS – 2 parādīšanos šī situācija tika līdzsvarota un pat daļēji pārsvars bija Padomju pusē. Īpaši tas izpaudās slapjajā sezonā (rudens – pavasaris), kad padomju tanki spēja daudz vieglāk pārvietoties un nekļuva par upuri dubļainajiem ceļiem. Turklāt to izturība bija krietni vien augstāka par vācu tanku avangardiskajiem risinājumiem, kas radīja vairāk problēmu nekā priekšrocību kaujas apstākļos. Tāpat tas pozitīvi ietekmēja arī tanku izlaides ātrumu, kas ļāva aizpildīt zaudējumus krietni labāk kā pretiniekam, kārtējo reizi to uzvarot ar skaitlisku pārspēku. Taču nenoliedzami, IS – 2 ieviestie risinājumi tika lieliski izmantoti arī turpmākajās padomju tanku paaudzēs, kas liecina par to veiksmīgumu.

Secinājumi

Kopumā apskatot tanku karaspēka salīdzinājumu starp Vāciju un PSRS, jāsecina, ka tiek pielietotas divas dažādas stratēģijas, kuras tieši salīdzināt ir grūti, turklāt Vācijas stratēģija mainās kara gaitā.

Ja iesākumā uzsvars tiek likts uz zibenskara taktiku, kas pieprasa no tankiem ātrumu un labu manevrētspēju, kā arī tālu darbības radiusu, lai sekmīgi darbotos lielā attālumā no atbalsta vienībām, tad kara turpinājumā to nomainīja vajadzība pēc lielas jaudas lielgabaliem un spēcīgām bruņām, lai spētu aizstāvēties pret uzbrukošās armijas uguns pārspēku.

Savukārt Padomju armijā tiek likts uzsvars uz universāliem tankiem, kas sastāv no kompromisiem visās jomās, taču vienlaikus ir piemēroti lokālajiem apstākļiem un viegli izgatavošanā, ļaujot realizēt skaitliskā pārspēka taktiku. Turklāt netika pielietoti nepārbaudīti risinājumi, kas varētu apdraudēt tanku kaujasspēju, tādējādi faktiski neriskējot ar stratēģiski svarīgām kaujām.

Šajā gadījumā jāsecina, ka karā tomēr sevi labāk pierāda vienkārši risinājumi, kuri labāk padodas remontam lauka apstākļos un ir piemēroti skarbiem apstākļiem. Turklāt svarīgi ir arī pareizi novērtēt materiālu ietilpību un ražošanas resursus, kas var būtiski ietekmēt tanku pieejamību karadarbības apgabalos. Tieši ievērojot šos kritērijus, Padomju savienība spēja pavērst spēku samēru tanku karaspēkā sev par labu.

Izmantotā literatūra:

1. http://www.tanksinworldwar2.com/tanks.php
2. http://www.onwar.com/tanks/index.htm
3. http://www.militaryfactory.com
4. http://www.wwiivehicles.com
5. http://en.wikipedia.com