Mazbānīša Ainaži-Smiltene pirmie izpētes darbi.

Izpētes ekspedīciju sākām 9:00 no Ādažiem. Devāmies pa Tallinas šoseju līdz Salacgrīvas Statoil – tur rīta kafija un tad turpinājām ceļu līdz Ainažiem. Ar pirmo uzdevumu – atrast veco dzelzceļa staciju, tikām galā diezgan veiksmīgi, kaut gan dzelzceļa sliedes neatradām! Tad pa Ainažu ielām devāmies Austrumu virzienā, kur pēc vecajām kartēm vajadzētu būt dzelzceļam. To izdevās atrast aiz lielajiem vēja ģeneratoriem. Tad arī sākās pirmais bez ceļš un upes šķērsošana bez tilta, kur vajadzēja ieslēgt vinču. Tad atkal pa iebrauktām pēdām gar ceļu, līdz nonācām nākamajā pieturā “Salace”. No vietējiem vīriem uzzinājām, ka sākas privātā teritorija, kuru labāk ir apbraukt. Turpinot pārvietošanos, dzelzceļš mūs pieveda pie Salacas upes, kur tilts tiek remontēts, bet ar “baltā stārķa” palīdzību bijām pirmie, kas šķērso Staiceles upi pa atjaunoto tiltu. Tad arī sākās ekspedīcijas nākamie spilgtākie posmi, jo ceļš iet gar dzelzceļu, kas no neizmantošanas pamatīgi aizaudzis. Pie pirmās iespējas braucam pa dzelzceļa uzbērumu. Viss jau būtu bijis labi, ja tilti būtu palikuši. Pie viena no šādiem iztrūkstošajiem tiltiem dabūjām braukt atpakaļ, jo uzbērums šaurs un augsts, bet lejā purvs. Tā atpakaļgaitā nobraucām kādus 500 m. Pa ceļu apbraucot iztrūkstošo tiltu, atkal uzgriezām uz dzelzceļa paliekām, kuras mūs ieved mitrā alkšņu mežā. Tas paslēpis veco dzelzceļu tā, ka knapi var ieraudzīt starp kokiem tā aprises. Tas mūs neattur no tālākas braukšanas. Tāpat mūs neaptur kārtējais iztrūkstošais tilts, kuru apbraucam turpat blakus pa leju. Pie “Pāles” stacijas ieturam pusdienas, kur arī satiekam vietējo tantuku, kura pastāsta, ka kuru katru brīdi stacijas ēka tiks nojaukta (bet tur jau arī ir tikai drupas). Tagadējā stacija atrodas kādus 50 metrus no dzelzceļa, jo veco staciju “friči” esot uzlaiduši gaisā, lai krieviem netiekot! Tālāk jau pa dzelzceļu ved pēdas un braukšana notiek raiti. Kāda stacija vēl ir vietā, bet tagad tajā ir dzīvojamā māja. Nākamā stacija “Puikule”. Tur jau ir plašums, jo savienojas divas dzelzceļa līnijas. Pati stacija ir pamesta, lai gan apkartnē ir dzīvojamās mājas. Te arī no sliedēm ne smakas – laikam par viņām labi naudu varēja dabūt. Uz nākamo pieturu “Ozoli” devāmies pa dzelzceļa uzbērumu. Viss gāja raiti, līdz brīdim, kad kārtējos brikšņos tika saplēsta viena no pusass putekļu gumijām. Nonācām pie kārtējā izjauktā tilta pār upi ar bebra dambi. Griezām riņķī un pa ceļu devāmies uz staciju “Ozoli”. No sākuma koordinātes mūs pieveda pie nelielas koka ēkas dzelzceļa malā. Nodomājām, ka tā ir vecā stacija, bet aizejot aiz krūmāja, izliet izlietoto ūdeni, pamanījām stacijas ēku, kas slējās kā kārtējās pilsdrupas. Uz sienas vēl varēja pamanīt stacijas nosaukuma paliekas „Ozoli”. Ar to mūsu ceļš šajā braucienā beidzās un devāmies uz māju pusi. Pa ceļam tomēr redzējām šaursliežu vagonus un lokomotīves, kas vēl darbojās netālajā kūdras purvā. Izpētes darbi tiks turpināti un sāciet gatavoties mazbānīša ekspedīcijai!

Ainazi-Smiltene mazbanisha izpete nr.1

Widget powered by EveryTrail: GPS Trail Maps