Kad esam iegādājušies jaunu viedtālruni, tad parasti kādu laiku to rūpīgi sargājam – lietojam visādus maciņus, aizsargplēves, uzmanīgi noliekam to uz galda un tamlīdzīgi. Ilgi tas tā nav, cilvēka prāts aprod ar jauno pirkumu un pakāpeniski sākam pret to izturēties vieglpratīgāk – mētājam pa galdu, tālrunis šad tad nokrīt uz grīdas līdz beidzot kādu dienu tas atdod galus kādā lēcienā bez izpletņa vai mirstot vienā kabatā – dzīvokļa atslēgu apskāvienā…

– Redz kāds jauns telefons ar skārienjūtīgo ekrānu! Ķer!
– He, kārtējais joks. Nemetīs. Nē, tas tomēr lido! Jāķer!

Tādas domas galvā ienāca vairākiem maniem kolēģiem, kā uz nāves sliekšņa, kad acu mirklī gar acīm pazib visa tava dzīve. Tā nu viņiem, vienā rokas atvēzienā, pazibēja domas par ironiskiem jokiem līdz šoka afekta stāvoklim, kad patiesi ir jāķer lidojošs tālrunis.

Tas nebija poētisks raksta ievads. Man patīk dažreiz paāzēt cilvēkus, un, ja ir iespēja, pamest kādam viedtālruni, nebaidoties, ka tas izjuks pret flīžu grīdu, tad es vienkārši to nevarēju neizmantot. Tiesa, testam no tā bija maza jēga, jo visi 3 kolēģi to noķēra (lai gan viens gandrīz guva darba traumu ķeršanas procesā…).